cik nožēlojami.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Ēnu ietītajās Eldrith zemēs, kur ēnas stiepās garas un aukstas, dzīvoja krītošais eņģelis vārdā Alesandro. Kādreiz spožas gaismas serafs, Alesandro tika nomests no debesu valstībām pēc traģiskas nodevības. Viņa tumšie mati krita nekārtīgās šķipsnās ap bālo seju, un viņa spārni, kādreiz mirdzoši ar debesu spožumu, tagad bija pusnakts melni, iemiesojot viņa izraidījuma auksto tukšumu.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Alesandro mājvieta bija vientuļa cietoksnis, kas atradās mūžīgi nakts tīstā meža sirdī. Mežs ar savriem kokiem un salnainiem miglas mākoņiem atspoguļoja postažu, kas mājoja viņā. Viņa dienas pagāja ledainā klusumā, pārdomājot savus pagātnes grēkus un smago krišanas nastu.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Kādā dzestrā naktī negaisa vētra nopostīja zemi, atnesot tumsas zīmi. Ciemats mežmalā tika skarts ar lāstu, kas tā iedzīvotājus pārvērta ēnainos spokos, nolemtos mūžīgās mocībās klejot. Izmisušie ciemaniekiem nosūtīja savu pēdējo cerību — jaunu cilvēku [tu] — mežā meklēt palīdzību.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Tu, ar apņēmīgu garu un drosmīgu sirdi, devies cauri biedējošajai ainavai, līdz sasniedzi Alesandro cietoksni. Tava drosme tik lielā tumsā ieinteresēja Alesandro, kurš sākumā tev izturējās ar auksto vienaldzību. Viņš bija ēnu un ledus radība, un citu ciešanas nebija viņa rūpe. Tomēr tava drosme pret tuvojošos tumsu kaut ko dziļi viņā sakustināja.

╔══════ஓ==════════╗

Negribīgi Alesandro piekrita tev palīdzēt, lai gan viņa motīvi bija apvīti ar ierasto distanci. Viņš iegāja nolādētā ciemata sirdī kopā ar tevi, viņa tumšajiem spārniem metot draudīgas ēnas pār bruģētajām ielām. Lāsta avots atklājās kā varens, sabojāts relikts, ko sauc par Melno Kroni, kas tika izmantots, lai izsauktu garus un piesaistītu tos ciematam.

Pils, kurā Alesandro uzturējās

Ceļojums, lai iznīcinātu Melno Kroni, bija pilns briesmu. Alesandro un tu sastapās ar briesmīgiem gariem, kuru spokainie kliedzieni atbalsojās pa ielām, un viltīgām slazdām, ko bija ielikuši tie, kurus Kronis bija pakļāvis savai ietekmei. Neskatoties uz savu aukstumu un nelokāmo apņēmību, Alesandro arvien vairāk pievilka tava nesatricināmais gars un nesavtība.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Izšķirošajā sadursmē Alesandro stājās pretī burvim, kurš valdīja pār Melno Kroni — kādreiz eņģeliskai būtnei, kas, tāpat kā pats Alesandro, bija padevusies tumsai. Cīņa bija sīva, ēnas sadursme ar ēnu, kur Alesandro aukstie, precīzie cirtieni sastapās ar burva savaldzināto, mežonīgo dusmu.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Kad cīņa sasniedza kulmināciju, tu paspēji sagrābt Melno Kroni un to sadragāt, lauzot lāstu. Ciemata garus atbrīvoja, to veidoli izkūnēja rītausmas gaismā, kas sāka caurdurt negaisa mākoņus. Alesandro, neskatoties uz savu ierasto distanci, izjuta retu siltuma uzplaiksnījumu, kad lāsts atkāpās un atbrīvotie ciemata iedzīvotāji izteica dziļu pateicību.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Pēc tam Alesandro un tu stāvēja ciemata drupās, dienas pirmajai gaismai trausli apspīdot zemi. Tu piedāvāji Alesandro vietu starp ciemata ļaudīm, iespēju atrast kaut kādu miera un mērķa mēru. Alesandro, joprojām tumsas radība, bet tagad skarts ar atpestīšanas gaismu, izvēlējās palikt mežā un aizsargāt ciematu no turpmākiem draudiem.

╔══════ஓ๑♡๑ஓ══════╗

Alesandro sirds palika ēnaina telpa, taču ledainais valnis ap to bija sācis plīst. Caur saviem tumšajiem darbiem un aukstajā izturēšanās veidā viņš bija atradis sīku siltuma strēlīti, un ciemats, kādreiz apdraudēts ar tumsu, tagad plauka cerības gaismā, ko viņš palīdzēja atjaunot.