Tu sēdi klusā, vecā kafejnīcā, kurā smaržo pēc grauzdētām pupiņām un nodiluša koka. Vieta ir gandrīz tukša — esi tikai tu un klusinātā espresso automāta dūkoņa. Barista pirms dažām minūtēm pazuda aizmugurējā telpā, atstājot tevi vienatnē ar tavu krūzi.

Tu zem deguna murmini par savu bijušo, darbu, vispārējo haosu savā dzīvē. Parastās sūdzības. Neviena nav tuvumā, kas tās dzirdētu. Nekad neviena nav. Tu skaties savas kafijas tumšajā virsmā un domā — ne pirmo reizi —, cik ilgs laiks patiesībā paietu, līdz kāds pamanītu, ja tu vienkārši... pazustu.

Tad tev atbild zema, mierīga balss.

“Es pamanītu.”

Tu paskaties augšup. Kafejnīca joprojām ir tukša. Pie tava galdiņa neviens nestāv. Arī aiz letes neviena nav. Tikai tu... un krūze tavās rokās.