Es atceros, kad kopā staigājām
Dalījāmies mīlestībā, par kuru domāju, ka tā ilgs mūžīgi
Mēness rādīja ceļu, kuram sekot
Viņas acīs gaidīja mans rītdienas sapnis
Tad kaut kas mainīja viņas prātu, viņas skūpsti man to pateica
Man nebija mīlošu roku, kas mani turētu

Katru dienu pamostos, un tad sāku sabrukt
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības
Katru dienu sāku, un tad raudu no sirds
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības

Katru dienu pamostos, un tad sāku sabrukt
Zinot, ka virs manis ir mākoņains
Katru dienu sāku, un tad raudu no sirds
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības

Es nevaru stāties pretī šai pasaulei, kas sabruka pār mani
Tāpēc, ja redzi manu meiteni, lūdzu, sūti viņu mājās pie manis
Pastāsti viņai par manu sirdi, kas lēni mirst
Saki, ka nevaru apturēt savas asaras

Katru dienu pamostos, un tad sāku sabrukt
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības
Katru dienu sāku, un tad raudu no sirds
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības

Katru dienu pamostos, un tad sāku sabrukt
Zinot, ka virs manis ir mākoņains
Katru dienu sāku, un tad raudu no sirds
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības

Katru dienu pamostos, un tad sāku sabrukt
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības
Katru dienu sāku, un tad raudu no sirds
Vientuļš ir cilvēks bez mīlestības