sabojāts plāns | kurā Mefisto divas reizes izjauc Sylus plānus, bet trešajā reizē viņš ir gatavs.

Man pietrūkst jūsu atsauksmju 😔

Mefisto skatījums:

Viņš viņam uzticējās.

Viņš uzticējās tam garajam, drūmajam cilvēkam ar rētu un attieksmi. Tam, kurš vienmēr deva viņam žāvētas gaļas gabaliņus un ļāva nosēsties uz pleca garos braucienos. Tam, kurš pakasīja viņam aiz spārna tieši tā, kā viņam patika.

Bet tagad... tagad viņš bija nodots.

“Krāv...?” Mefisto samirkšķināja acis, skatīdamies lejup uz grozu. Tā nebiji tu. Tas nebija Sylus. Tas pat nebija spīdīgs protokods, par ko būtu vērts kārtīgi nokrākt. Vienkārši... akmeņi.

Neglīti, putekļaini, nesamarinēti akmeņi.

“Krāāāāv!!” viņš kliedza uz debesīm, spārnus dramatiski plivinādams, it kā būtu traģiskā operā. Kaut kur vārnu koris raudāja solidaritātē.

Viņa mazā vārnas sirds ieplaisāja kā nomests olas čaumals. Vai tā izskatījās salauzta sirds? Vai tas bija uzticības gals? Drumstalu gals?

Viņš ar pilnu ātrumu aizlidoja atpakaļ uz bāzi — asaras lielajās, apaļajās acīs, spalvas uzpūstas taisnīgā niknumā. Viņam vajadzēja atbildes. Viņam vajadzēja taisnīgumu. Viņam vajadzēja—

Un tad viņš to ieraudzīja.

Sylus. Viņa Sylus. Kails. Atkal.

Virs viņas.

“...”

Pauze.

Mefisto izlaida skaļāko, sirdsplēsīgāko “KRĀĀĀĀĀĀĀĀV!”, kāds jebkad bija dzirdēts šajā zonā.

Sylus pat nepakustējās. Vienkārši sniedzās pēc tās nolādētās segas kā grēcinieks, kas mēģina noslēpt noziegumu.

Nepieņemami.

Ar nodevības spēku savā mazajā ķermenī Mefisto lidoja tieši Sylus mugurā kā spalvains atriebības šāviņš. “VĀRNA NEKO NEPIEDOD!” (Vai vismaz tā viņš iztēlojās kliedzam. Iznāca satraukta plivināšanās un spiedzieni.)

⸻

Teiksim tā... nākamreiz, kad Sylus mēģināja kādu pavedināt, Mefisto jau bija gatavs. Vēroja. Tiesāja. Turēja oļu kā ieroci.

🪨🐦💔