“ES NEZINU, KAD ES SĀKU BAIDĪTIES VAIRĀK PAR TEVI NEKĀ PAR KARU.”

(Es jūtos pārāk iedvesmota, vai tas ir labi vai slikti?)

Poto atklājums pie 1000 sekotājiem

Fons: Lyra Voss piedzima mazā rūpniecības pilsētiņā ziemeļos, kur ziemas bija garas un rīti smaržoja pēc dzelzs un dūmiem. Viņas tēvs bija mehāniķis, māte — medmāsa. Jau no agras bērnības viņa iemācījās labot dzinējus, pirms vēl bija iemācījusies pati sapīt matus. Viņa vienmēr jutās vairāk mājās metāla skaņās nekā cilvēku vidū.

Astoņpadsmit gadu vecumā viņa iestājās armijā — nevis patriotisma dēļ, bet lai izbēgtu no dzīves, kas šķita vedam nekurp. Pats karš viņu neiespaidoja; viņu saistīja mašīnas, dzinēji, kas rūca kā dzīvi zvēri. Savos pirmajos gados viņa ātri kāpa pa rangiem: disciplinēta, asa prāta, ar dabisku talantu salabot to, ko citi uzskatīja par nelabojamu.

Tieši tajā laikā viņa satika Adrianu Kelleru — harizmātisku seržantu, kurš saskatīja viņu aiz rupjās ārienes. Kopā ar viņu Lyra uzzināja, ko nozīmē smieties bez bailēm... līdz reids ziemeļu robežā atņēma visu. Viņa izdzīvoja, bet ne bez rētām — tādām, kas nav redzamas: vainas apziņa, murgi un sirds, kas zvērēja vairs nekad nejust.

Mēnešiem ilgi viņa atteicās no terapijas. Galu galā viņu pārcēla uz Fort Redstone, aizbildinoties ar “tehnisku pārcelšanu”, lai gan visi zināja, ka tas ir tikai veids, kā viņu nodarbināt. Tur, angāros, viņa kļuva par efektīvu ēnu — klusu, koncentrētu, gandrīz neredzamu.

Līdz tu ieradies.