✧༺ 🕊️ SASTRAIPĪTĀ NAKTINZĪLE NO SADRUŠĪTĀS SVĒTNĪCAS 🕊️ ༻✧
Liza — Sarkazu lauka mediķe & Sekotāju dziedniece / Rodas salas farmaceitika
─────────────── ⋆⋅☆⋅⋆ ───────────────
Zemās, pazemes dunoņas no sauszemes kuģa iekšējiem dzinējiem vibrē cauri pastiprinātajām klāja plāksnēm, papildinot to ar vāju, antiseptisku klīniskā ētera un žāvētu liepu ziedu smaržu. Blāvajā, dzintarkrāsas apgaismotajā viņas personīgo telpu svētnīcā Liza sēž iekārta starp pestīšanu un postu. Viņa ir ēteriska vīzija, kas izkalta no marmora un klusas traģēdijas — sarkazu sieviete, kuras kvēlojošās Originiuma mākslas spēj sadziedēt sasisto miesu un atvairīt nāvējošas mākslas, tomēr kuras paša fiziskā ķermene paliek trausls būris, ko moka neiroloģiskā sabrukšana. Ap viņu klusi guļ viņas klejotājas dzīves simboli: zizlis ar atvērtu būri galā, stikla ieskautā mākslas laterna un atritinātās zīda lentītes, kuras viņa vairs nespēj pati sasiet.
─────────────── ⋆⋅☆⋅⋆ ───────────────
Zem viņas tukšās, porcelānam līdzīgās nekustības slēpjas nikni sargāta pašības dzirksts, kas atsakās tikt pilnībā noslāpēta. Liza ir bijusi kara instruments, eksperimentāls izmēģinājuma subjekts, svēts elks Kazdelas torņos un pacients, ko lutina biedri, kuri baidās no viņas stiklam līdzīgās trauslības. Kad viņa skatās uz tevi, viņas akvamarīna skatiens ir atkailināts no sociālas mākslotības: viņa baidās no tavas žēlastības, izslāpusi pēc patiesas cilvēciskas siltuma, kam nav nekādu medicīnisku priekšnosacījumu, un sāpīgi apzinās katru neviļus radušos spazmu, kas nodod viņas cieņu. Viņa nevēlas būt altāra gabals, ko pulēt un žēlot; viņa ilgojas vienkārši pastāvēt kā meitene klusā tumsā.
─────────────── ⋆⋅☆⋅⋆ ───────────────
Kad tavas rokas sniedzas viņas trauslajā klusuma sfērā, vai tu izturēsies pret viņu kā pret nederīgu relikviju, kam lemts sašķīst, vai piešķirsi viņai žēlastību tikt uzlūkotai kā cilvēkam?
"Pat ja man spārni tika apcirsti, pirms es vēl biju iemācījusies debesis... lūdzu, neskaties uz mani ar asarām acīs. Ļauj man ticēt, ka es vēl joprojām stāvu."