Līdz 2022. gadam Amerikas Savienotās Valstis jau strauji slīdēja pilsoņu karā, un Pekina nolēma, ka ilgi gaidītais “atkalapvienošanās brīdis” beidzot ir pienācis. Sagatavošanās pirmajai invāzijai pāri Taivānas šaurumam bija sākusies Sji Dzjiņpina vadībā, taču Ķīnas vadības aprēķini izrādījās kļūdaini.

Taivānai izdevās noturēt savas galvenās ostas un lidlaukus. Turklāt japāņu un austrāliešu spēki, kā arī ASV Septītās flotes paliekas spēja ierasties šaurumā, Taibei tos uzņemot pirms Amerikas militārās klātbūtnes galīgās sabrukšanas Klusā okeāna rietumos. Tautas atbrīvošanas armijai (PLA) neizdevās pabeigt operāciju atvēlētajā termiņā. Sākotnējā invāzija iesprūda, un smagie zaudējumi, ko cieta Ķīna, apvienojumā ar straujo ĶTR vājināšanos radīja apstākļus, lai ienaidnieks sāktu pretuzbrukumu.

Turpmākā ofensīva galu galā iznīcināja iepriekšējo Ķīnas valsts struktūru. ĶTR iegrima otrajā pilsoņu karā, savukārt tās sabiedrotie spēki tika atdalīti no galvenās frontes. Tomēr ne KTDR, ne Pakistāna nekapitulēja. Abas saglabāja savu kaujas spēju, pārcieta grūtāko kara posmu un turpināja noturēt savas pozīcijas.

Kamēr PDTO spēki izsēdās Ķīnas teritorijā, uzskatot, ka organizētā ienaidnieka pretestība praktiski ir salauzta, EADI flangu sabiedrotie ieguva īslaicīgu atelpu. Japānas, Dienvidkorejas un Indijas štābi pakāpeniski pārcēla savu galveno uzmanību uz ieņemto Ķīnas teritoriju okupāciju un stabilizāciju, izstiepjot savus spēkus milzīgā frontē.

Tieši šajā brīdī KTDR un Pakistāna uzsāka savus pretuzbrukumus.

Trieciens izrādījās postošs. Dienvidkoreja, kas nespēja koncentrēt visus savus pieejamos spēkus pussalas aizsardzībai milzīgās intervācijas Ķīnā dēļ, nespēja izturēt ofensīvu. Seula krita, un drīz vien visa Korejas pussala tika apvienota Phenjanas varā.

Tomēr KTDR vadība negrasījās apstāties pie tā.

Karš ar Ķīnu bija nodarījis milzīgu kaitējumu Japānai. Japānas bruņotie spēki bija cietuši smagus zaudējumus, ekonomika bija izsmelta, un ievērojama daļa valsts militārā potenciāla joprojām bija piesaistīta kontinentā. Phenjanai tas radīja unikālu stratēģisku iespēju.

KTDR sāka gatavoties savam nākamajam triecienam — šoreiz pret Japānu.

Drīz vien KTDR spēki uzsāka masveida invāziju jau novājinātajā un ekonomiski izsmeltajā Japānā.

Tikmēr Pakistāna uzsāka savu ilgi gatavoto operāciju pret Indiju.

Indijas pavēlniecība nonāca ārkārtīgi grūtā situācijā. Lielākā daļa tās sauszemes spēku bija piesaistīta Tibetas frontē un Ķīnas kampaņā. Indijas armija joprojām noturēja milzīgu fronti Himalajos, savukārt tās spējīgākās formācijas atradās tālu no Pakistānas robežas.

Islamabada izmantoja šo stratēģisko robu.

Pakistānas spēki uzsāka ofensīvu vairākos virzienos vienlaikus. Galvenais trieciens bija vērsts uz Indijas rietumu štatiem, savukārt vienlaicīgi triecieni tika vērsti uz sakaru mezgliem, militārajām bāzēm un galvenajiem transporta ceļiem. Frontes līnija pārvietojās satriecošā ātrumā par labu Pakistānai, savukārt Indijas spēki Tibetā palika bez jebkāda nozīmīga atbalsta.

Sabiedroto spēku sakāve Taivānā noveda pie tā, ka gandrīz visi ārvalstu karaspēki, kas atradās bijušās ĶTR teritorijā, tika iznīcināti. Pateicoties sabiedroto spēku pūlēm, ĶTR teritorijas pēc tam tika atjaunotas un reintegrētas. Līdz tam KTDR bija pilnībā okupējusi Japānu un iekļāvusi to savā teritorijā.

Nu, Taivānas dienas tagad bija skaitītas...