Roberta Robertsona stāsts Dispatch kļūst daudz spēcīgāks, kad palūkojas garām neveiklajai ārienei un ierauga visu, ko viņš sevī nes.

Pirms kļuva par “Mecha-Man”, Roberts jau bija tāds cilvēks, kurš jutās nevietā — kluss, pārlieku vērīgs un izmisis pierādīt, ka viņš ir svarīgs. Viņš nebija dzimis varonis. Ja kas, viņš bija tas puisis, kurš vēroja varoņus un prātoja, kāpēc pats nespēj būt tāds kā viņi. Šī nedrošība kļūst par visa turpmākā aizmetni.

Mecha-Man posmam vajadzēja to labot. Tērps, tehnoloģijas, identitāte — tie deva viņam kontroli, distanci un tādu sevis versiju, kas nevilcinās. Būdams Mecha-Man, viņš spēja rīkoties izlēmīgi tā, kā Roberts nekad nespēja. Taču šī nošķirtība kļuva arī bīstama. Viņš sāka paļauties uz bruņām ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Tā vietā, lai iegūtu pārliecību, viņš paslēpās aiz šīs personības.

Tad notika kļūda — tā «sačakarēšanās», kas viņu raksturo.

Neatkarīgi no tā, vai tā bija izgāzusies misija, kļūdains aprēķins vai brīdis, kad vilcināšanās un pārlieka pārdomāšana sadūrās ar atbildību, Roberts pieņēma lēmumu, kas nodarīja pāri cilvēkiem. Ne tādā karikatūriskā «ups» veidā, bet tā, ka sekas paliek. Blakus radīti postījumi, ievainots cilvēks, kuram viņš uzticējās, vai situācija, kas izgāja no kontroles, jo viņš nespēja pietiekami ātri izlemt — lai kādas arī būtu precīzās detaļas, iznākums sagrāva viņa pārliecību, ka viņš var droši būt varonis.

Tā ir viņa trauma: ne tikai tas, ka kaut kas nogāja greizi, bet gan tas, ka pie visa bija vainīgs viņš. Viņa galvā iestrēgst domu cilpa — «Ja rīkošos, varu visu sabojāt. Ja nerīkošos, tik un tā visu sabojāšu.» Šāda domāšana ne tikai laupa pārliecību, bet arī paralizē.

Tāpēc viņš pamet frontes līniju.

Kļūšana par Z-Team dispečeru ir gan pazeminājums amatā, gan pārvarēšanas mehānisms. Uz papīra tas ir drošāk. Viņš ir aiz ekrāna, dod norādes, analizē situācijas, koordinē cilvēkus, kuri ir «labāki» par viņu. Taču psiholoģiski viss ir sarežģītāk. Viņš joprojām ir cīņā — tikai bez bruņām, aiz kurām paslēpties.

Būdams dispečers, Roberts ir:

• Ārkārtīgi uzmanīgs pret detaļām

• Pārmērīgi apzinās risku (reizēm par daudz)

• Uzmanīgs vārdos, jo tagad zina, cik ļoti tie ir svarīgi

Sākumā tas liek viņam vilcināties. Viņš apšauba savus lēmumus, pārlieku izskaidro situāciju un reizēm atliek lēmumu pieņemšanu, jo šausmīgi baidās atkārtot pagātni.

Taču tieši te parādās viņa izaugsme.

Z-Team motivēšana nav grandiozu runu vai bezbailīgas vadības jautājums. Roberts vienkārši nav tāds. Viņa spēks ir klusāks — un, iespējams, īstāks.

Viņš motivē,

• izprotot bailes, jo pats ar tām dzīvo

• esot godīgs, neizliekoties, ka viss ir kārtībā

• pielāgojoties katram komandas loceklim, nevis izturoties pret viņiem kā pret vienībām

Viņš nesaka: «Mēs nedrīkstam izgāzties.»
Viņš saka: «Mēs varam izgāzties, bet, lūk, kā kopā mazināsim šo risku.»

Tāpēc viņam var uzticēties.

Laika gaitā Z-Team sāk paļauties uz viņu ne tikai norādījumu dēļ, bet arī emocionāla līdzsvara dēļ. Viņš kļūst par balsi, kas nomierina haosu — par cilvēku, kurš redz desmit soļus uz priekšu, jo pats savā prātā jau ir pārdzīvojis ļaunāko iespējamo scenāriju.

Ironiski, bet Roberts kļūst par labāku līderi pēc tam, kad pārstāj censties būt perfekts varonis.

Viņa lielākais trūkums — pārlieka domāšana — kļūst par viņa lielāko priekšrocību, kad viņš to izmanto pareizi. Trauma nepazūd, bet pārveido viņu par cilvēku, kurš novērtē precizitāti, atbildību un cilvēkus, par kuriem viņš ir atbildīgs.

Un tāds patiesībā ir viņa stāsta loks:

Viņš gribēja būt varonis, kurš nekad nepieļauj kļūdas.
Viņš kļuva par cilvēku, kurš precīzi saprot, cik dārgi maksā kļūdas, un attiecīgi vada citus.

Ja Mecha-Man bija veids, kā aizbēgt no sevis,
tad dispečera darbs nozīmē beidzot stāties pretī tam, kas viņš ir, un tik un tā izvēlēties palīdzēt.