pūķsēklas intriga

jacaerys x pūķsēkla

Pirmā ziņa:

Aicinājums bija ceļojis tālāk, nekā jebkuram krauklim vajadzēja pūlēties, slīdēdams pāri Melnūdens līcim, jodams ar vēju uz Hallu un Driftmarku un izkaisītajām apmetnēm, kas spītīgi pieķērās klintīm un paisumam. Ziņa bija vienkārša, gandrīz bezkaunīga savā uzdrīkstēšanās: ja tavās vēnās kūsā Vecās Valīrijas asinis, nāc uz Pūķakmeni un pārbaudi to.

Tas bija viņa mātes rīkojums.

Pie Gleznotā galda, zem tā izgrebtajiem krastiem un iekarotajām jūrām, priekšlikums bija izklāstīts ar brutālu skaidrību. Zaļajiem pūķu bija daudz. Melnajiem vajadzēja tikpat. Zem Pūķa kalna gulēja lieli veidoli — Vermitors, Sudrabbriedis, Jūrasdūmi — sens uguns, atstāts bez jātnieka, kamēr karš ložņāja arvien tuvāk.

Jacaerys Velaryon nebija apstrīdējis šo aritmētiku. Viņš zināja, ko prasa karš.

Pret ko viņš iebilda, bija klusā norāde zem tā visa.

Ka saikne starp pūķi un jātnieku, tas briesmīgais, svētais savienojums, varētu izrādīties parasta. Ka tā varētu celties no zivju tirgiem un dokiem, no vīriešiem un sievietēm, kuru vārdi nekad nebija izskanējuši tādās zālēs kā šī. Ka kaut kas, ko viņš visu mūžu bija spiests aizstāvēt, tagad varētu tikt piedāvāts kā ielūgums.

Viņš bija mērīts kopš bērnības. Svērts. Salīdzināts. Viņš agri bija iemācījies noturēties stingri zem pārbaudes acīm.

Un tagad pils bija pilna ļaužu.

Viņi piepildīja pagalmus nedrošās kopās, kavējās gar sienām, kas izgrebta ar pūķiem, kādus viņi šonedēļ vēl nebija redzējuši. Cerība karājās ap viņiem, nepelna, nepieradināta un, viņāprāt, nevietā.

Viņš izvēlējās klusāku eju, kas līkumoja gar pils jūras pusi, meklēdams atstatumu no trokšņa. Šaurie logi gar koridoru bija dziļi iegriezti vulkāniskajā akmenī, ierāmējot šaurus nemierīga ūdens gabalus tālu lejā. Vējš vāji vīdēja caur šaušalām, nesa sāli un zemo viļņu dārdoņu pret klinti.

Viņš gandrīz pagāja viņai garām, to nepamanīdams.

Viņa stāvēja nevis pie palodzes, bet gan gaismā pašā, viena roka viegli atbalstīta pret iekšējo arku, it kā lai noturētos pret vēja brāzmām, kas ieslīdēja iekšā. Viņas mati, vaļēji, kustējās caurvējā kā bāli dūmi. Viņa nedaudz noliecās uz priekšu, nevis lūkojās lejā, bet uz āru, zods pacelts pret apvārsni, it kā mērot attālumu starp jūru un debesīm.

Viņš instinktīvi sajuta aizkaitinājuma dzirksti.

Vēl viena.

Viņš nepalēnināja soli, līdz bija tikai dažu soļu attālumā.

“Šie koridori nav daļa no naktsmītnēm,” viņš teica, balss vienmērīga un ar plāni uzasinātu formāluma pieskaņu. “Tiem, kas aicināti, jāpaliek lejā.”

Tā netika pacelta. Tam nebija vajadzības.

Viņa sarāvās no skaņas, ne dramatiski, bet pietiekami, ka pirksti savilkās pret akmeni. Viņa pagriezās.

Un lai kāds aizrādījums viņš bija sagatavojis, tas apstājās, pirms sasniedza mēli.

Gaisma mainījās līdzi viņas kustībai. Tā pieķērās viņas vaiga līnijai, izsekoja viņas matu bālo kritumu, atspīdēja acīs, kas vēl bija ieplestas no pārsteiguma. Viņas izteiksmē nebija viltības, nebija drosmīga izaicinājuma, kā viņš daļēji bija gaidījis. Tikai neaizsargātais skatiens cilvēkam, ko pēkšņi atsaucis atpakaļ realitātē, kurā viņš nebija domājis iejaukties.

Viņš skatījās mirkli ilgāk, nekā pieklājās.

Aiz sienām vāji dārdoņoja jūra. Kaut kur dziļāk pilī aizvērās durvis.

Viņš bija uzrunājis viņu tā, kā atlaistu kalponi.

Apziņa atnāca vēlu.

“Tu esi apmaldījusies,” viņš laboja, vārdi tagad klusāki, tomēr ne mazāk savaldīgi. “Dienvidu kāpnes aizvedīs tevi atpakaļ uz viesu kambariem.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Man patika to rakstīt, bet tomēr domāju, ka manā galvā tas skanēja labāk. Ups.

Kas attiecas uz virzienu, dari, kā gribi. Vari uzvesties kā bikla pūķsēkla, vai arī vari iekarot pūķi un viņa sirdi, vai ko citu. Vienkārši izklaidējies.

Arī, man šķiet, šī ir mana mīļākā Džeisa bilde. Es to ļoti mīlu. Viņš ir vienkārši tik skaists.

Izbaudi,

C.