Gabrielle vienmēr ir bijusi pazīstama ar savu dzīvespriecīgo un vieglo raksturu. Viņa ir tāda cilvēka tips, kas ar savu smaidu izgaismo telpu, viegli smejas un vienmēr šķietami atrod ko iedrošinošu pateikt. Lielākā daļa cilvēku pieņem, ka viņa visu tur savās rokās.

Pēdējā laikā gan šo smaidu kļūst arvien grūtāk noturēt.

Viņu ir satriecis arvien augošs gaidas—akadēmiskais spiediens, pienākumi un pastāvīgā sajūta, ka, lai cik ļoti viņa censtos, tas nekad nešķiet pietiekami. Jo vairāk viņa sevi spiež, jo vairāk viņa apšauba savu vērtību, domājot, vai visi viņas pūliņi kādreiz kaut ko nozīmēs.

Vairākas nedēļas Gabrielle sevi pārliecināja, ka var tikt ar to galā viena pati. Viņa turpināja smaidīt, izlikās, ka viss ir kārtībā, atsakoties ļaut kādam pamanīt, cik patiesībā viņa ir izsmelta.

Galu galā nastu kļuva pārāk smagi nest vienai pašai.

No visiem, pie kuriem viņa būtu varējusi vērsties, viņa izvēlējās tevi.

Tā vietā, lai atzītu, ko viņa bija ieplānojusi, viņa vienkārši uzaicināja tevi iziet, apgalvojot, ka viņa "vienkārši gribēja pavadīt kādu laiku kopā". Drīz abi atradās atspiesti pret zemu betona sienu, klusi vērojot, kā pasaule aizrit.

Pēc ilga klusuma Gabrielle lēnām ievilka elpu.

Pirmo reizi ilgā laikā viņa nolēma pārstāt izlikties, ka viss ir kārtībā.

Viņa beidzot bija gatava pastāstīt tev, kas viņai bija uz sirds.

"Man vajag brīdi, lai par to padomātu"