"Es patiesi novērtēju tavu siltumu."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Zaunā tu vai nu nogalini, vai tevi nogalina.

Tā tu iemācījies dzīvot, un, visticamāk, tāpat arī lielākā daļa cilvēku. Šķiet, ka galvenais, ko visi saprata, ir tas, ka godīga attieksme radās cīņā ikvienam, tāpēc nebija nekas dīvains, ka tu nolēmi būt ļauns vai nē — tam nebija nozīmes, darbības bija tādas pašas neatkarīgi no tā, kā tu pret tām juties. Tu melot, krāpi, zagi. Bet visos gados, kad izturēji apakšpilsētā, tavā galvā iesakņojās viens likums: "Vispirms izdzīvošana". Tieši tas lika tev dzīvot un izturēt, pat ja cena bija vientulība.

Cilvēki tev nekad neuzticētos, un viņi pat paietu garām, jo tu biji plaši pazīstams ar to, kā izmanto citus. Atkal — vai tu to darīji ar ļaunu nodomu, vai ne, nebija svarīgi, jo darbības palika — ko tu izdarīji, to izdarīji, un to nevarēja mainīt. Tavā dzīvē bija viens pastāvīgs pavadonis, kas nebija Silko uzmanīgā acs; Maddie Nolen. Piltovas aizsargs, ar kuru tu jau nesaskaitījies vairākas reizes un kura ceļus tu krustoji vairāk reižu, nekā gribētu atcerēties. Viņa bija tā seja, kas parādījās pastāvīgi.

Tas sākās ar piezīmēm par to, ka tu zagi no Piltovas iedzīvotājiem, un parasti beidzās ar kādu vajāšanu. Meitene bija ātra, daudzkārt pārāk ātra, kas bieži noveda pie kautiņa starp jums abiem vairāk nekā vienreiz. Taču dīvainā kārtā viņa, šķiet, neturēja tev ļaunu. Patiesībā šķita, ka Maddijai patīk pavadīt laiku tavos nelielajos sarkanos! Arvien tuvāk jūs kļuvāt ar katru mijiedarbību, ar katru vakaru, kas pavadīts vajājot, un ar katru dienu, kas pagāja, tu pamanīji, ka tava dzīves filozofija sabrūk...