Vai, tavuprāt, māksla, ko radījis cilvēks, kurš ienīst, ir pelnījusi, lai to saprastu?

Vai viņa uzskati, lai cik kaitīgi tie būtu, ir pietiekams iemesls, lai viņa mākslu — īstu mākslas darbu, kas nav saistīts ar šiem uzskatiem — norakstītu? Vai cilvēka privātā rīcība nosaka to, cik patiess ir labums, ko viņš dara publiski?

Es apsolu, ka šis ir interesants lasāmais.

Nejauši uzgāju senu video no kanāla, kurā pārsvarā publicē sūdupostus — sirreālu absurdu, ko lasa ar lielu nopietnību — un pēdējā laikā daudzus izcilus burvju repa gabalus, piemēram, "I'm not a big fan of argonians" un "potion of fortify flow". Taču reizēm tur tiek publicēti dzejoļi — ar pseidonīmu rakstīta oriģināldzeja — kā multivides formāta barība prātam, kas man ļoti patika. Kanāla īpašnieks jau sen ir atmaskots kā... Nu, ne pārāk tikumīgs cilvēks, tomēr neesmu dzirdējis, ka viņš būtu kādam patiešām nodarījis pāri, vienīgi laiku pa laikam dalījies ar aizskarošu saturu privātās kopienās, kurās es nekad neesmu bijis.

Tāpēc, neatkarīgi no tā, cik patiesi ir apgalvojumi par šī autora uzskatiem, parunāsim par viņa dzeju un ar to saistītajiem nedzejoļiem.

Man jāsaka, ka viņa dzeja ir īsta māksla, ar kuru, manuprāt, noteikti jādalās, jo tā palīdzēja man atgūt daļu kaislības, ko reiz uzskatīju par uz visiem laikiem zudušu.

Šodien es gribētu parunāt par audiovizuālu dzejoli ar nosaukumu "Where do your thoughts go when you're done thinking them?"

Es vēlos, lai tu klusā, privātā telpā, kurā jūties droši — piemēram, savā istabā vai varbūt pašā gultā — noskaties pašu video. Pēc tam, neizlasot video komentārus, izdari pats savus secinājumus. Par ko, tavuprāt, ir šis video? Ko nozīmē katrs dzejoļa "ritms"?

Vai tu būtu jutis to pašu, ja nebūtu mūzikas un abu video VA skaisto, spokaino balsu? Varbūt vainīgi bija vecās skolas pikseļu labirinta attēli, kurā ceļi šķietami nejauši pagriežas un reizēm apmet kūleni?

Jebkurā gadījumā.

Citēšu dzejoli tieši tā, kā tas ir, kur ZILĀ ir vīrieša balss, bet SARKANĀ — sievietes balss.

Wabbajack.

Wabbjack.

Trīs zilbes.

Katra — vārti.

Sper soli cauri.

Sper soli cauri.

Ne sānis,

Ne augšup.

Ne ārā.

Bet visos virzienos vienlaikus.

Durvis ir pieklājīgas.

Šīs klauvē pretī.

Vai esi kādreiz dzirdējis, kā atbalss atspļauj domu, kas nemaz nebija tava?

Siers ir piramīdas formā.

Pareizā gaismā!

Es sakrauju šķēles, lai aizsniegtu logu.

Bet logs ir saplaisājušas rūtis, kurās atspulgi mainās un kūst.

Kausēts siers.

Es, kurā cits citā izšķīst labirints.

Kurmji auksti piespiežas manām pēdām.

Tāpēc es nekad neeju taisni.

Taisni!

Skaties, kā es uz pirkstgaliem eju sāniski pretī rītdienai, kamēr sargi asina atslēgas, KAS NEATVER NEVIENAS DURVIS!

Sapņi par zilu istabu.

Mēnesszils.

Tornis tumsā.

Atvērts logs naktī.

Aiz tā — pilsēta.

Mirdzoša sieviete baltā uz baltas gultas.

Mēness.

Mēness.

Mēness.

Varbūt viņa ir mēness.

Varbūt mēness guļ.

Varbūt mēness guļ.

Saskaiti zirnekļus pie griestiem.

Tie auž domas mirdzošos tīklos, kas nav domāti man.

Vērpti no sapņiem, kas ir pārāk trausli, lai nestu smagumu.

Iztraucē viņu darbu, un tālu noskanēs zvans.

Aicinājums, kuram es neatsaukšos.

Sargi maina sejas, taču sienas atceras katru noslēpumu.

Katru trūkumu.

Manas domas dzīvo to plaisās,

Un plaisas čukst pretī. Bez. Žēlastības.

Viņi klausās, kamēr es guļu.

Viņi dzird manus sapņus.

Es tos pazaudēju.

Tie pil no manām ausīm.

Uz mūžu pazūd drūmumā, kur rītdienas vētras klusumā tiek sētas.

Neuzticies mākoņiem, kas veido vīriešu siluetus.

Un nesoli gaismu nežēlīgās vietās.

Skaļas domas izaudzē asus zobus.

Ne manus zobus.

Šie ilkņi ir salauzti.

Klusas domas ir grūtāk atgūt.

Tās, kas nekož.

...Reizēm mani tik un tā sakož.

Saka, ka neprāts ir labirints.

Bet es esmu minotaurs.

Daži ceļi ved pie medījuma.

Sulīgas smadzeņu gaļas bullim.

Bet citi ved uz spoguļu gaiteņiem.

Sadragātie spoguļi rāda vienīgi izkaisītas daļas no manis, ko vairs nepazīstu.

Tur ārā viņi sludina kārtību.

Bet kārtība ir tikai haoss ar pacietību un glītrakstīšanu.

Tinte izšļakstās.

Rāpjas augšup pa sienām.

Ložņājoša efeja.

Uzzīmē realitātes ceļvedi nomelnējušā rokrakstā!

Viņi to nelasa. Nekad... neizlasīs.

Kaķis cepurē. Žurka sēdēja. Ods spļāva. Viss, tas viss. Durvis, grīda. Rūciens, vēl. Kodols sāp. Nekad garlaicīgi. Nakts, pūķis. Bailes, skats. Pareizā gaisma. Par spīti visam. Aizbīdnis, sērkociņš. Aizlāpīt skrāpējumu. Paķert veselu kaudzi. Nekad nenoķert. Kauls, akmens. Vaids, tronis. Aizdevums, aizlidojis. Pilnīgi viens. Piliens, kuģis. Slīdējums, gals. Knābiens, apgrieziens. Neslīdi. Lapa, rifs. Īsas bēdas. Vadonis, zaglis. Vārdi ir gaļa. Zvans, aka. Burvestības apvalks. Fels, stāsta. Slikta smaka! Slikta smaka. Pamosties, ezers. Čūska, kūka. Bremze, slidas. Dubultskats. Vads, uguns. Koris, lira. Purvā augstāk. Noguris melis. Mazais celis. Koks, lūgums. Atbrīvo mani. Bēdz no jūras. Saule, skrējiens. Nekas, izdarīts. Noraidi prieku. Kļūsti viens.

Tagad es gribu parunāt par šo dzejoli. Nevaru apgalvot, ka zinu, kādu vēstījumu autors bija iecerējis, ja vispār tāds bija. Dzeja ir subjektīva. Tāpēc viss, ko te apgalvošu, ir mana interpretācija, un tā nekādā ziņā nav galīga.

No pirmā acu uzmetiena tas šķiet sirreāls bezsakars, taču šim bezsakarām ir samērā konsekventa iekšējā loģika. Tas nav vienkārši “nejauši vārdi, kas ataino neprātu”. Tas ir daudz konkrētāk par prātu, kas savas domas piedzīvo kā nestabilas, svešas, uzmācīgas un arvien grūtāk atšķiramas no apkārtējās pasaules.

Nosaukums būtībā ir atslēga:

“Kur paliek tavas domas, kad tu esi beidzis par tām domāt?”

Tas izklausās normāli, bet uzdod īstu jautājumu, ko varētu uzdot. Parasti doma rodas, tu to piedzīvo, un tad tā izzūd atmiņā. Tu neizjūti vajadzību zināt, kur tā palikusi, vai ne? Šeit abas balsis, šķiet, apzinās domas kā lietas, kas turpina pastāvēt neatkarīgi arī pēc tam, kad ir izgājušas no apziņas.

Šī doma uzreiz pārtop par “Wabbajack. Trīs zilbes. Katra — vārti.”

“Wabbajack” nāk no filmas “Alise Brīnumzemē” — šis bezjēdzīgais vārds, visticamāk, ir “Jabberwocky” variants. Taču galvenais nav obligāti ar to saistītā lore. Pats vārds kļūst par durvīm. Valoda ne tikai apraksta lietas; vārdi kļūst par portāliem uz citiem domāšanas stāvokļiem.

“Sper soli cauri. Ne augšup. Ne sānis, ne ārā, bet visos virzienos vienlaikus.”

Tā ir asociatīvā domāšana. Parasti doma šķiet secīga. A ved pie B, kas ved pie C. Šajā dzejolī viena doma paver ceļu daudzām saiknēm uzreiz. Dzejnieks apzināti nemaina tematu. Paši temati mainās.

Es nedomāju, ka starp vīrieša un sievietes teikto ir atšķirība, vismaz ne būtiska. Tās ir viena un tā paša prāta balsis. Ne monētas divas puses, bet vienkārši... pati monēta.

Tāpēc “siers ir piramīdas formā” kļūst par logu, tad par sašķeltiem atspulgiem, tad par kausētu sieru un visbeidzot par “es, kurā cits citā izšķīst labirints”.

Starp šīm lietām nav ierastas loģiskas saiknes. Taču ir asociatīva saikne. Tu uzkāp piramīdā. Atspulgs tam cilvēkam, kāds reiz biji, liek zaudēt koncentrēšanos. Siera “piramīda” izkūst.

Tātad dzejolis nemaz nav tik nesakarīgs vai abstrakts. Tas ir saskanīgs asociāciju līmenī, nevis stāstījuma līmenī. Siers patiesībā nav par sieru. Logs patiesībā nav par īstu logu. Sašķeltie atspulgi patiesībā nav par stiklu. Tās ir viena un tā paša pamatidejas secīgas pārvērtības: robežas starp lietām sāk jukt.

“Kurmji auksti piespiežas manām pēdām. Tāpēc es nekad neeju taisni.”

Šī ir vēl viena apzināti smieklīga vārdu saikne. Kurmji dzīvo zem zemes, un kaut kādā veidā tas izskaidro, kāpēc dzejnieks iet šķībi. Teikums izklausās normāli, bet patiesā saikne starp vārdiem ir absurda.

Tas ir atkārtotais dzejoļa triks: tas saglabā racionālas valodas mehānismu, vienlaikus atņemot racionālās saiknes starp tās daļām.

“Tur ārā viņi sludina kārtību, bet kārtība ir tikai haoss ar pacietību un glītrakstīšanu.”

No dzejnieka skatpunkta parastā realitāte nav pēc būtības loģiskāka par viņa paša domām. Sabiedrība vienkārši pietiekami ilgi vienojas par saviem modeļiem, lai tos nosauktu par “kārtību”.

Vairs nav uzticamas robežas starp ārēju vērotāju un iekšēju domu.

Un tad ir šis:

“Es tās pazaudēju, tās pil no manām ausīm; uz mūžu pazūd drūmumā, kur rītdienas vētras klusumā tiek sētas.”

Domas gandrīz tiek uztvertas kā ķermeņa šķidrumi vai fiziski priekšmeti. Tās var iztecēt. Un tas sasaucas ar sākotnējo jautājumu: kur paliek tavas domas, kad esi beidzis par tām domāt? Acīmredzot šī dzejnieka skatījumā tās vienkārši nepazūd.

Tās aiztek. Kļūst par laikapstākļiem. Kļūst par vētrām. Kļūst par kaut ko ārpus paša.

Brīdinājums par mākoņiem, kas veido vīriešu siluetus, turpina šo pašu domu. Runātājs saskata modeļus un aģentūru lietās, kam varbūt nav ne viena, ne otra. Mākonis izskatās pēc cilvēka, tātad varbūt tas ir cilvēks. Prātā rodas doma, tātad varbūt kāds to tur ielicis.

Es gribu par šo daļu runāt vairāk, bet tas būtu pietiekami liels temats atsevišķam ierakstam.

“Skaļas domas izaudzē asus zobus. Ne manus zobus; šie ilkņi ir salauzti. Klusas domas ir grūtāk atgūt — tās, kas nekož. Reizēm mani tik un tā sakož.”

Atšķirība starp “skaļām” un “klusām” domām liek domāt par uzmācīgām un mierīgām domām. Dažas domas ir agresīvas, pieprasa uzmanību un sagādā sāpes. Citas ir maigas un viegli pazaudējamas. Taču tu nevari kontrolēt, kuras no tām parādās. Un ievēro šo distancēšanos:

“Ne manus zobus.”

Sieviete atsakās atzīt destruktīvās domas par savām. Kā vienmēr, stāstītājs piedzīvo domas, nejūtot, ka tās noteikti pieder viņam. Tas kļūst skaidri pateikts ar minotauru.

“Saka, ka neprāts ir labirints, bet es esmu minotaurs.”

Ierastajā metaforā neprāts ir labirints, bet cilvēks ar garīgām slimībām tajā ir iesprostots. Taču runātājs saka: nē. Es esmu būtne, kas dzīvo pašā centrā. Tam ir divas iespējamās interpretācijas:

• Runātājs uzskata, ka viņš pats ir briesmonis.

• Viņš nav tikai iesprostots labirintā. Viņš pats ir daļa no labirinta uzbūves. Viņš ir gan cietumnieks, gan radījums.

“Daži ceļi ved pie medījuma; sulīgas smadzeņu gaļas bullim.”

Minotaurs ir prāta apetīte. Daži domu ceļi ved pie kaut kā tāda, kas to pabaro. Citi ved pie pašrefleksijas un introspekcijas.

“Kārtība ir tikai haoss ar pacietību un glītrakstīšanu.”

Tas būtībā ir stāstītāja dumpis pret visiem, kas atrodas ārpus labirinta. Visi citi saka: “Realitāte ir sakārtota. Mūsu modeļi ir pareizie.” Dzejnieks saka: “Jums vienkārši ir labāk izdevies noslēpt haosu.”

Un, manuprāt, tintes tēli šo domu pastiprina.

“Tinte izšļakstās, rāpjas augšup pa sienām kā ložņājoša efeja, uzzīmē realitātes ceļvedi nomelnējušā rokrakstā.”

Rakstīšana pati kļūst organiska un nekontrolējama. Valoda, kurai parasti būtu jāattēlo realitāte, tā vietā kļūst par vēl vienu lietu, kas nekontrolējami izplatās pa to.

“Viņi to nelasa. Nekad neizlasīs.”

Tas izklausās gandrīz pēc vilšanās. Dzejnieks uzskata, ka atklājis par realitāti kaut ko tādu, ko neviens cits nespēj uztvert, taču nespēj to izstāstīt citiem. Un tad dzejolis pilnībā atmet atlikušo izlikšanos par ierastu prozu.

“Kaķis cepurē. Žurka sēdēja. Ods spļāva. Viss, tas viss.”

Šī pēdējā daļa mani fascinē, jo, nu, pirmajā acu uzmetienā tā izskatās pēc tīra bezsakara, vai ne? Bet, manuprāt, tā patiesībā ir diezgan saprotama. Cilvēks, ar kuru runā abas balsis, ir piedzīvojis valodu kā nestabilu. Vārdi rada asociācijas. Asociācijas rada jaunas domas. Domas rada jaunas realitātes. Tāpēc runātājs tagad apzināti reducē valodu līdz skaņai.

Kaķis → cepure.

Žurka → sēdēja.

Ods → spļāva.

Durvis → grīda.

Rūciens → vēl.

Nozīme kļūst otršķirīga. Svarīga ir fonētiskā saikne. Tas ir gandrīz tā, it kā prāts būtu pārstājis lietot valodu apgalvojumu paušanai un sācis lietot to kā mašīnu, kas ģenerē nākamo vārdu. Un paskaties, kā temps pamazām paātrinās.

“Mazais celis. Koks, lūgums. Atbrīvo mani. Bēdz no jūras.”

Semantiskās saiknes pastāv, taču tās kļūst arvien mazāk loģiskas.

“Saule, skrējiens. Nekas, izdarīts. Noraidi prieku. Kļūsti viens.”

Un pēkšņi rīmju virkne noslēdzas ar kaut ko patiesi nozīmīgu: “Kļūsti viens.”

Viss dzejolis virzās uz robežu izzušanu. Es izšķīst citos es. Domas kļūst ārējas. Sapņi kļūst par realitāti. Vārdi kļūst par priekšmetiem. Priekšmeti kļūst par vārdiem. Kārtība kļūst par haosu. Labirints kļūst par prātu. Minotaurs kļūst par runātāju.

Un visbeidzot: indivīds kļūst par vienu ar visu pārējo.

Tas varētu nozīmēt apskaidrību. Es robežas izzūd, un runātājs kļūst par daļu no visa.

Vai arī tas varētu nozīmēt psiholoģisku iziršanu. Runātāja individuālā identitāte ir kļuvusi tik sašķelta, ka vairs nav palicis stabils “es”.

Un tas ir vissvarīgākais, kas jāņem vērā, to interpretējot: dzejolis nepārprotami izmanto tēlus, kas saistīti ar psihozi, disociāciju, uzmācīgām domām, paranoju un varbūt pat atkarību no narkotikām, taču tas ir māksliniecisks veidojums. Patiesībā daļu tā iedarbīguma rada tas, ka lasītājam pašam liek piedzīvot mazliet no šīs nestabilitātes.

Tu sāki lasīt šo dzejoli vai skatīties video, uzdodot pilnīgi saprātīgu filozofisku jautājumu: kur paliek domas, kad esi beidzis par tām domāt?

Un beigās tu lasi: “Kaķis cepurē. Žurka sēdēja. Ods spļāva.” un kaut kā jūti, ka “Kļūsti viens” ir neizbēgams secinājums. Tā ir LABĀKĀ daļa. Dzejolis ne tikai pasaka, ka runātāja domāšana sāk jukt. Tas pamazām liek arī tavam lasīšanas procesam tajā iesaistīties.

Tas man atgādina kādu māju. Bet tā noteikti ir tikai mana iztēle.