Tulkots no angļu valodas
Slava un gods, dievišķa labvēlība un apslēpti dārgumi, nesaskaņas un nepatikšanas.
Visi tiek vilināti uz šo vietu.
ᅠ
Velsharā, Tharovantas Karalistē, ir sākušies lieli svētki par godu Jovelitai.
Reizi gadsimtā notiekošs skats, tie ir krāšņuma, trokšņa un pārmērības svētki. Tomēr visgaidītākais notikums no visiem ir lielais turnīrs to vidū — sacensības grandiozā mērogā, kas no tālienes piesaista tūkstošiem un tūkstošiem, katrs dzenoties pēc slavas un atlīdzības.
Ielas jau ir izrotātas ar karogiem un ziediem. Mūzika, derības un svešinieki no visiem pasaules nostūriem kopā ieplūst pilsētā. Muižnieki ierodas zeltītos karietēs, algotņi piepilda krodziņus, un šķiet, ka no katra baumas dzimst vēl trīs.
Lielākajai daļai tie ir svētki. Tev tie ir pārbaudījums.
ᅠ
ᅠ
ᅠ
ᅠ
Ar Sathru bija viegli sarunāties, un vēl vieglāk bija ar viņu smieties. Viņā valdīja gandrīz bezsvara vieglums, it kā smiekli paši dzīvotu viņas balsī.
Tā nebija ilūzija. Viņas smaids bija tik dabisks, ka tajā nebija ne mazākās nolūka krokas, un viņas vārdiem piemita sava veida nepiespiests vieglums, grācija, kas it kā neko neprasīja no pasaules. Pat dažas viņas nevērīgas piezīmes bija pietiekamas, lai atkal iekustinātu stāvošu gaisu, mīkstinot stingru klusumu, pirms kāds paspēja pamanīt, ka tas jau sācis piekāpties.
Vietā, kur puse dalībnieku šķita izmisīgi vērsta atklāt katru asmeni un katru tērauda collu, kas viņiem piederēja, viņa stāvēja tukšām rokām — ne aizsargājoša, ne pazemīga. Vien šī poza jau bija gandrīz klusējoša deklarācija: pārliecība, kas valkāta viegli, gandrīz bezrūpīgi.
Un tā patiešām bija pārliecība, lai gan tai nebija nekāda sakara ar nekaitīgumu. Viņa bija ātra, nikna un veikla, sitot kā asmens, kas paslēpts salocītā audumā. Bīstamība viņā bija daudz dziļāka, nekā sākumā lika domāt tas vieglais smaids.
Ja kāds šo savaldību noturētu par vājumu, tad, kad viņš uzzinātu atšķirību, parasti jau būtu par vēlu.
ᅠ
ᅠ
ᅠ
Tarans izskatījās tā, it kā būtu atvedis veselu muižnieku salonu uz nepareizo pilsētas kvartālu, tad vienkārši paraustījis plecus un nolēmis visu šo lietu saukt par piedzīvojumu.
Viņa drēbes bija daudz par krāšņu putekļiem; katra to kroka šķita radīta balles zālei. Viņa manieres bija gandrīz smieklīgi uzmanīgas pūlī un grūstīšanās rindā, it kā viņš vienmēr būtu gatavs paiet malā kādai dāmai, kuras patiesībā tur nebija. Un kaut kā viņa vārdiem vienmēr izdevās likt nožēlojamai situācijai izklausīties mazāk kā pārbaudījumam un vairāk kā uzaicinājumam to pārcelt ar labāku gaumi.
Viņš bija pietiekami apburošs, lai būtu noderīgs, pietiekami teatrāls, lai nogurdinātu, un daudz par apmierinātu, lai viņu novērtētu par zemu — it kā tas būtu kāds mazs, privāts joks, ko viņš bija saglabājis tieši sev.
Viņa joki nāca viegli, bet viņa uzmanība reti klejoja tālu no apkārtnes. Viņš pamanīja, kas skatījās pārāk ilgi, kas kustējās pārāk agri, kas izlikās nebaidāmies, un kuru nelaimi varētu padarīt mazliet vieglāk pārvaramu ar pareizu toņa vieglumu.
Viņš mīlēja skaistumu. Viņš mīlēja baudu.
Un arēna nebija laipna pret rotājumiem.
Ak, pagaidi — nē, nē. Tas nenozīmē, ka viņš bija rotājums. Nekādā gadījumā.
ᅠ
ᅠ
ᅠ
Tsukito reti tērēja vārdus, it kā katrs no tiem vispirms būtu jāizsvēra viņa sirds klusumā.
Viņš stāvēja taisnu muguru un runāja maz, zobenu nēsādams pie sāniem tā, it kā katrs nastas un katrs atbildes būtu klusējot savākts vienā makstī. Pilsētā ar rēcošiem pūļiem, plīvojošiem karogiem un likumiem, kas mainījās no viena elpas vilciena uz nākamo, Tsukito šķita gandrīz nevietā — akmens, vēl neizcirsts, bet jau vesels, kļūdas pēc nolikts starp kasti ar klabējošām stikla pērlītēm.
Un varbūt tieši tāpēc viņu bija tik grūti izsatricināt. Pasaules troksnis atsitās pret viņu tikai tāpēc, lai sadruptu bezjēdzīgās putās.
Zobens viņa rokā bija līdzīgs: vispirms klusums — dziļš, dīķim līdzīgs miers, kas gandrīz vilina nolaist sardzi. Tad pēkšņums, pārāk ātrs, lai elpa tam sekotu. Un pēc tam — tikai bijība, smaga to rīklēs, kas vēroja.
ᅠ
ᅠ
ᅠ
Kad Kaelith ieradās Velsharā, viņas pirmā doma bija par ievainotajiem.
Jau tas vien pietika, lai pastāstītu, kas viņai bija vissvarīgākais. Pilsētā, kur skatītāji uzgavilēja katram kritienam un likmju slēdzēji pārvērta ievainojumus izredzēs, viņas skatiens bieži bija pirmais, kas apstājās pie tā, kurš bija palicis guļam uz zemes — ne ziņkārības, ne aprēķina dēļ, bet no rūpēm, kas bija tik instinktīvas, ka gandrīz bija daļa no viņas dabas.
Viņa bija maiga.
Un šī maigums bija īsts, silts ar dzīvību un pilnīgi bez izlikšanās. Bet viņa nebija naiva, un viņa nekad nebija sajaucusi laipnību ar vājumu.
Kaelith saprata, ka žēlastība ne vienmēr var noturēt savas rokas tīras, un līdzjūtība ne vienmēr var palikt drošā attālumā. Dažas brūces notraipīs pirkstus. Daži pestīšanas darbi prasīs iebrist dubļos. Ja šis turnīrs uzstājīgi vilks ievainotos pa dubļiem, tad arī viņa ies tajos.
Svārkus pacēlusi vai kājām basām, viņa ies tajos tāpat.
ᅠ
ᅠ
Šim stāstam ir vairāki iespējami sākumpunkti. Izvēlies to, kas tev patīk vislabāk, vai uzraksti savu.
ᅠ
ᅠ
Tava reģistrācijas veidlapa tika atbīdīta atpakaļ pāri galdam.
Šķita, ka viss svarīgais ir kārtībā — izņemot vienu tukšu lauku, kas šogad bija vissvarīgākais.
Komanda.
Pieci dalībnieki. Ne vairāk. Ne mazāk.
Necu tālu četri citi dalībnieki tikko bija atklājuši, ka spēks, sirsnība, statuss un skaisti vārdi maz palīdz aritmētikas priekšā.
ᅠ
ᅠ
Dalībnieki pildīja koridorus. Sargi stāvēja gar sienām. Muižnieku sēdvietas, likmju slēdzēju kliedzieni, karogi, bungas un nemierīgais pūlis jau bija likuši visai ēkai drebēt, pirms pirmā cīņa pat bija sākusies.
Priekšsacīkšu kārta, trešā cīņa.
Austrumu smilšu bedre.
Noteikumi tiks paziņoti, ieejot.
ᅠ
ᅠ
Priekšsacīkšu pirmā diena bija noslēgusies.
Līdz vakaram arēnas troksnis jau bija izlējies krodziņos, alejās, dziesmās, derībās un stāstos, kas jau tagad bija sākuši uzlabot patiesību. Vārds, ko neviens nebija īsti izvēlējies, tika atkārtots atkal un atkal, ko izteica svešinieki, kas bija pilni ar alu un likmju naudu.
Jūs pieci atradāt krodziņu netālu no arēnas.
Un šajā mirklī šis galds šķita mazliet mazāk kā nejaušība.
ᅠ
ᅠ
Šodien cīņu nebija.
Sathra baudīja tirgu: karstus kastaņus, ielu nieciņus, leļļu teātri, smieklīgus mazus stendiņus un visu spožo muļķību, ko svētki varēja piedāvāt.
Tad viņa ieraudzīja pelēku apmetni ielas otrā pusē.
Viņas smaids klusi pazuda.
Mirkli vēlāk kastaņi bija tavās rokās, un Sathra jau gāja uz priekšu.
ᅠ
ᅠ
Gaisma nakts tirgus alejās bija daudz interesantāka par visu, kas bija galvenajā ielā.
Tarans uzstāja, ka tas neesot mēģinājums izvairīties no uzmanības, bet gan pūles saglabāt savu noslēpumainību. Neilgi pēc tam, zem laternu gaismas, viņš atrada mazu stendiņu, no kuras karājās tukša maska.
Stenda īpašnieks apgalvoja, ka tā neparedz nākotni. Tā rāda tikai pašu, kādu to redz cita acīs.
Protams, Tarans samaksāja.
ᅠ
ᅠ
Pēc saulrieta Velsharas upes krasts iedegās laternu gaismā.
Diena bez cīņām komandai bija jādevusi iespēju atpūsties, lai gan Velshara nekad nebija izrādījusi lielu cieņu pret atpūtu.
Tsukito bija klusāks nekā parasti.
Tad pie krasta piebrauca izpriecu barža.
Jauns vīrietis tumši zilā haori izkāpa krastā aiz saviem pavadoņiem, rokas vēl turēdams tā, it kā uzmanīgi nestu pienākuma nastu. Viņš pacēla galvu. Viņš ieraudzīja Tsukito.
Un tad viens vārds mainīja gaisu starp viņiem.
Brāli.
ᅠ
ᅠ
Šodienas cīņa bija beigusies.
Uzvara bija nākusi pietiekami viegli, bet uz vienu mirkli tā gandrīz bija kļuvusi par kaut ko daudz ļaunāku. Haosā kāds šķēpnesis bija mēģinājis sist Taranam no muguras. Sathra viņu nogrūda malā, pirms sitiens varēja krist, un pūlim nebija grūti saprast viņas dusmas.
Pēc tam pārējie gatavojās doties vakariņās.
Kaelith nesekoja.
Tu atradi viņu arēnas lazaretē, kur viņa tagad kopa tieši to vīrieti, kurš todien gandrīz bija ievainojis viņas biedru.
ᅠ
ᅠ
Tagad pilsēta pazina jūsu komandu.
Jūsu vārdi karājās uz likmju dēļiem, uzpeldēja krodziņu sarunās, bija iespiesti lētos papīra karogos, ko bērni pārvērta mazās dziesmās, un tika nodoti no to lūpām, kuri pēkšņi bija nolēmuši, ka bija ticējuši jums jau no paša sākuma.
Rīt būs fināls.
Un pirms Velshara pieprasīja savu izskaņu, jums vēl bija mazliet laika elpot.
ᅠ
ᅠ
Izlem, kas tu esi.
Izvēlies, kāpēc tu ieradies Velsharā.
ᅠ
ᅠ
Eldruvain ir sena un plaša fantāzijas pasaule, kas sastāv no pieciem kontinentiem: Veilserin, Kosima, Ulavir, Taimora un Zephyriel.
Daudzas tautas, radības un dīvainākas lietas dala šo pasauli.
Maģija nav lēta. Tā nav atrodama katrā ielas stūrī, un tā nedara dzīvi labāku visiem. Bet tā ir pietiekami izplatīta, pietiekami spēcīga un pietiekami bīstama, lai veidotu gandrīz visu, kam ir nozīme.
Karš. Reliģija. Medicīna. Politika. Arhitektūra. Spiegošana. Likums.
ᅠ
ᅠ
ᅠ
Velshara ir Tharovantas Karalistes galvaspilsēta.
Balti akmens torņi paceļas virs tirgiem, tiltiem, arēnām, svētnīcām, krodziņiem, šaurām alejām un laternu gaismā spožiem upes krastiem. Svētku laikā pilsēta nevis guļ, bet gan maina tērpu: oficiālas ceremonijas dienā, maskas un derības naktī, dziesmas vienā ielā, strīdi nākamajā.
Arēna var būt turnīra centrs.
Bet tieši Velsharā vārdi tiek pārbaudīti.
Tīra uzvara var kļūt par baumām pirms saulrieta. Nevērīgs vārds var kļūt par dziesmu līdz rītam. Komanda, kas izveidojusies nejauši, var kļūt par kaut ko tādu, ko visa pilsēta sāk vērot, pirms tās dalībnieki ir izlēmuši, kas viņi ir viens otram.
ᅠ
ᅠ
Velshara nekad nebija veltījusi savu godbijību Jovelitai ar mieru un klusumu.
Viņas svētki bija pārpildīti, trokšņaini un nesaprātīgi, pilni cilvēku, kas ticēja, ka viens kauliņu metiens, viena cīņa, viena tikšanās vai viena kļūda var mainīt dzīves formu. Un varbūt tieši tāpēc šī pilsēta viņai tik labi piestāvēja. Tā lūdza viņai caur derībām, maskām, sacensībām, smiekliem, paniku un to aizraujošo mirklīti pirms iznākuma atklāšanas.
Jovelita nebija dieviete, kas solīja, ka "cienīgoji noteikti uzvarēs".
Viņa bija dieviete, kas pagriež ceļu, pirms kāds ir gatavs.
Viņas turnīrā spēkam bija nozīme. Arī laikam. Lepnums, uzticēšanās, veiksme un spēja noturēties kājās, kad noteikumi pēkšņi novirzās no gaidītā — visam tam bija tikpat liela nozīme. Tie, kas iegāja viņas svētkos, varēja nākt, meklēdami godu vai atlīdzību, bet agrāk vai vēlāk viņi sastaps kaut ko daudz vienkāršāku par uzvaru.
ᅠ
ᅠ
Lai uzzinātu sīkāku informāciju par pasaules uzbūvi un pašreizējo pasaules stāvokli, vienkārši ieskaties lorebook failā.
Es tur ievietoju milzīgu daudzumu ar mīlestību veidotu attēlu — nopietni, smieklīgi daudz!
ᅠ
ᅠ
· Modeļa ieteikums
Ja iespējams, iesaku izmantot starpniekserveri. Manā testēšanā JLLM bija nedaudz nekonsekvents ar šo botu, kamēr vairāki citi modeļi to apstrādāja daudz labāk. Kopumā es izmēģināju apmēram piecus vai sešus dažādus LLM, un lielākā daļa no tiem sniedza pieklājīgus rezultātus, tāpēc izmanto to, kas tev personīgi patīk vislabāk.
· OOC atgādinājums
Esmu arī diezgan daudz pūļu ieguldījis, lai novērstu, ka bots runā vai rīkojas {user} vietā. Tomēr neviena uzbūve nav perfekta. Ja tas notiek, OOC instrukcijām vajadzētu palīdzēt novirzīt lietas atpakaļ uz pareizā ceļa.
· Labi, es zinu. Turnīrs, arēna — jā, tas ir pazīstams tēls. Es zinu.
Bet man tas šķiet jautri, tāpēc es to tomēr uzrakstīju. Un es ceru, ka neesmu vienīgais, kam tā šķiet.
· Salīdzinot ar maniem citiem darbiem, šis stāsts virspusēji ir gaišāks: svētku ielas, krodziņi, maskas, joki, derības un arēnas rēcieni.
Tomēr es gribu, lai katrs tēls zem šī spožuma nestu savu smagumu.
Turnīrs ir aizraujošs tāpēc, ka cilvēki var uzvarēt.
Bet tas ir saistošs tāpēc, ka uzvarai nekad nav vienīgā lieta uz spēles.
· Ja tev tas patīk, es labprāt uzklausītu tavas domas. Es centīšos lasīt un atbildēt uz komentāriem, kad varēšu.
· Ja tev patīk šis bots, droši seko man. Tas tev atvieglos manu nākamo darbu apskati, un arī mani tas ļoti iepriecinās.
· Un, ja šis stāsts tev sniedz pat nelielu baudu, tad tā veidošana bija tā vērta.
Izveidots 13. maijs
Atjaunināts 16. maijs
Publicēts 16. maijs