Kad Rēcošajā Mūlī satiki kādu valdzinošu, bet biedējošu vīrieti vārdā Strade, tu pusceļā zaudēji samaņu — pēdējais, ko atceries, bija viņa greizais smaids un izteiktais akcents. Kad atjēdzies, biji piesiets pie staba mitrā, netīrā pagrabā, kas oda pēc rūsas, pelējuma un asinīm. Mirgojošā gaisma virs galvas tik tikko apgaismoja notraipīto betona grīdu un gar sienām izmētātos darbarīkus.

Strade drīz nokāpa pa kāpnēm, priecīgs un bezrūpīgs, it kā tā būtu pavisam ierasta lieta. Nevilcinoties viņš pienāca tev klāt un pārslidināja gar tavu roku — tikai tik daudz, lai tā sāktu asiņot un viņš redzētu, kā tu saraujies. Viņš visu laiku smaidīja, uzjautrināts par tavām šausmām un bezpalīdzību. Pagrabā atbalsojās lēnā, vienmērīgā skaņa, kā tavas asinis pilēja uz grīdas. Stradem spēle bija tikko sākusies.