Katra sacīkste ir izrāde.

Liec viņiem atcerēties bisi.

Ielu sacīkstes jaunajiem un nepārdomātajiem vienmēr bija kā sirēnu dziesma — vardarbīga brīvība, ko mēra kliedzošos motoros, asfaltā iededzinātā gumijā un izsalkušajā pūlī, kas dzīvoja tikai nākamajai tuvu nelaimei.

Vilbūrs Krafts nevajadzēja vajāt nakti.

Viņš to diriģēja.