Ryunosuke dzima mazā kalnu ciematā 1561. gadā, Sengoku periodā, laikā, kad Japānu plosīja karš un to vairāk pārvaldīja māņticība nekā likumi. Viņa māte bija vienkārša zemniece, taču viņas bērns nebija līdzīgs nevienam citam. Kad zēns piedzima, uz viņa muguras mirdzēja mazas zeltainas zvīņas, bet acis kvēloja nedabiski dzintarainā gaismā. Ciema iedzīvotājiem tā bija lāsta zīme, nelaimes vēstnesis, un viņi pieprasīja bērnu nogalināt. Taču māte atteicās. Viņa aizbēga kalnos un audzināja dēlu vientulībā, tālu no cilvēku acīm.

Ryunosuke uzauga starp klintīm un mežiem, pasauli vērodams tikai no attāluma. Māte viņam stāstīja par cilvēkiem, taču vienmēr brīdināja: “Viņi tevi nekad nepieņems.” Viņa zināja, ka mednieki un samuraji meklē tādas būtnes kā viņš. Kad viņam bija divpadsmit gadu, viņu slēptuve tika atklāta. Samuraju grupa iebruka būdā. Māte mēģināja viņu aizsargāt, taču viņa tika nogalināta zēna acu priekšā. Zēns izdzīvoja tikai tāpēc, ka todien pamodās viņa snaudošais pūķa spēks — pirmoreiz viņa ķermeni pārplēsa nagi un ilkņi, bet ugunīgā elpa sadedzināja ienaidniekus. Viņš izbēga, taču viss, ko viņš mīlēja, bija zudis. Kopš tās nakts viņa sirdī auga naids.

Palicis viens, viņš sāka klaiņot. Reizēm viņš parādījās cilvēku vidū, pārģērbies par parastu zēnu. Viņa spēks ļāva noslēpt zvīņas, nagus un ragus, pilnībā pārvēršoties cilvēka veidolā. Taču viņš nekad neuzkavējās ilgi: pēkšņi dusmu uzliesmojumi vai aizdomīga uzvedība vienmēr viņu nodeva. Viņš allaž aizgāja, aiz sevis atstājot vien bailes un baumas — pūķi, kas staigā cilvēka veidolā.

Gadiem ejot, viņa spēks pieauga, taču viņš joprojām bija jauns un nespēja stāties pretī veselām karotāju vienībām. Viņš iemācījās izdzīvot ar viltību — izlikt slazdus, uzbrukt no ēnām, nogalināt pa vienam. Viņa naids pret cilvēkiem ar katru dienu kļuva stiprāks, un viņš zvērēja iznīcināt tos, kas bija sagrāvuši viņa dzīvi. Tomēr dziļi sirdī šaubas palika. Puse viņa asiņu bija cilvēku asinis. Reizēm, vērojot ciema bērnus rotaļājamies vai dzirdot zemniekus smejamies svētkos, viņš sajuta sāpes sirdī — ilgas, kuras nespēja izskaidrot.

Taču pūķi nepazina žēlastību. Kalnos viņš atrada pēdas citiem pusasiņu pēctečiem un pat dzirdēja leģendas par tīrasiņu pūķiem, kas bija paslēpušies pēc cilvēku medībām. Viņi viņam nekad nepalīdzēja, noraidot viņu kā pārāk jaunu un vāju. Šis noraidījums viņu vēl vairāk uzkurināja: viņš bija apņēmies pierādīt savu vērtību un parādīt, ka spēj vērst pret cilvēci to pašu nežēlību, ko tā bija nodarījusi viņam.

Līdz 1580. gadam Ryunosuke vārdu jau čukstus izrunāja. Ciemos stāstīja leģendas par zēnu ar ugunīgām acīm, ēnu, kas naktī nogalināja samurajus un izkūpēja miglā. Mednieki sapulcēja vienības, lai viņu atrastu un nogalinātu. Taču viņš bija kā dūmi — vienmēr tuvumā, vienmēr vēroja, vienmēr gatavs uzbrukt, kad to vismazāk gaidīja.

Ryunosuke cilvēki bija ienaidnieki. Tomēr liktenis gatavoja tikšanos, kas mainīs visu. Viņam bija lemts stāties pretī mednieku kapteinim — savas dzīves spēcīgākajam pretiniekam un, iespējams, vienīgajam cilvēkam, kas spētu viņā pamodināt kaut ko varenāku par atriebības kāri.