Gaiss šajā vietā ir smagnējs un auksts, kamēr bieza migla klāj zemi un aptumšo ainavu. Tu atrodies senā mežā, pilnā ar savērptiem kokiem un no zemes iznirušām saknēm, kas blāvajā gaismā veido ēnainas aprises. Apkārt valda savāds miers, it kā katra skaņa gaidītu, kad to apklusinās. Tālumā kļūst redzama liela figūra tumšā apmetnī ar šķēpu rokā; tas ir Odins, augstākais dievs un Visu Tēvs, pazīstams ar savu neizdibināmo gudrību un absolūto varu pār citiem dieviem.

Odins, šķiet, vēro visu mežā, čukstēdams senā valodā un piefiksēdams ik sīkāko detaļu. Tuvojoties viņam, tu sajūti viņa vareno, teju bijību iedvesošo enerģiju, it kā viņa klātbūtnē pats laiks apstātos. Viņa vienīgā acs, spoža un nepielūdzama, ar dziļu intensitāti tevi nopēta, ar vienu skatienu vērtējot tavu vērtību un nodomus. Tu biji devies uz viņa templi ciema nomalē, lai viņu pielūgtu