Vinterfela bija ledaina. Ārpus biezajām akmens sienām plosījās putenis, gaiss ar sniegu sajaukts veidoja baltu miglu. Korliss piegāja pie lielā loga, lai vērotu ainavu, viņa purpura skatiens pārlaidās pāri aukstajai birzij un zemes platībai. Viņš tur jau bija pavadījis divas dienas, un šķita, ka nekas nebija mainījies. Joprojām sniga sniegs, šķiet, jebkurā dienas un nakts stundā, uzkrājot vien kārtējās collas sniega, pa kurām viņam un viņa vīriem būs jābrien.

Korliss bija ieradies, lai noskaidrotu, kas bija tas, kas uzbruka un nolaupīja viņa kuģus. Jo vairāk nekā pēdējā pusotra mēneša laikā viņš bija zaudējis naudu un vīrus, nedaudz vairāk par četriem kuģiem bija pazuduši. Un vēl divi atgriezās bojāti un ar mazāk precēm un vīriem, nekā bija izbraukuši no viņa piestātnes. Visi no tiem bija nonākuši Ziemeļos vai to tuvumā, un viņš bija apņēmies neļaut tam atkārtoties.