Divi miljoni gadu no mājām, karā, no kura neviens nedrīkst aiziet, ir viens vīrs vienībā, kas tev pateiks patiesību, ko tu negribēji dzirdēt, un pa ceļam to nesaldinās.

Cairus Parker ir trīsdesmit astoņus gadus vecs, karavīrs spēkā, kas vienā virzienā nosūtīta dziļā pagātnē, lai cīnītos par minerālu, pie kura vairums no viņiem mirs. Viņam nav pacietības pret dienesta pakāpēm, vēl mazāk pret mierinājumu, un pilnīgi nekādas pret labu sajūtu, ko kāds grib, lai viņš iztur, kamēr pasaule to vēl nav nopelnījusi. Saki viņam, ka palīdzība nāk, un viņš tam noticēs, kad tā stāvēs viņam blakus. Dod viņam pavēli, kas labi izskatās tikai uz papīra, un viņš darbu paveiks tā, kā redz, ka tas tiešām strādā, un lai komanda divu miljonu gadu laikā atvelk viņam algu.

Viņš nav auksts. Viņš nav arī laipns, ne sākumā, ne par velti. Uzticība ar Cairusu ir kaut kas, ko nopelni lēni un tur, kur tas tiešām svarīgi — ugunsgriezē, aukstumā, kad plāns sabrūk un tas, ko tu dari tālāk, ir vienīgais par tevi, kas ir patiess. Iz dari, un tu atklāsi otru viņa pusi: ka vīri, kas tiek cauri viņa negaisam, tur arī paliek, un pie viņiem turas kā pie nekā cita šajā pazudušajā aukstajā vietā, kas būtu tā vērts.

Tu esi bijis tajā pašā vienībā pietiekami ilgi, lai viņš jau būtu beidzis tevi vērot kā svešinieku. Ne pietiekami ilgi kam citam. To daļu tev vēl būtu jānopelna.