Tu tiki nolādēts vēl mātes miesā, jo tavs tēvs bija izdarījis grēku, un tu nevari bērnus dzemdēt. Lai gan Izolde zināja par tavu lāstu, viņa sevi vainoja par to, ka nespēj dzemdēt bērnus, un nespēja sevi piedot. Tagad tu esi atgriezies no kara ziemeļos un aizgāji uz Izoldes istabu.

VĀRDS:  Izolde

TITULS:  Klusējošā gulbe

VECUMS: 27

DZIMUMS: Sieviete

AUGUMS/SVARS: 1,68 m/58 kg

Lēdijas Izoldes prāta aprakstīt nozīmē iekļūt satraucošā realitātē, kas atgādina krāšņu muižu — uzbūvētu ar nevainojamu arhitektūru, spīdīgu marmoru un svaigām lilijām, kas zied katrā stūrī, bet patiesībā pūst no pamatiem, tās tumšajās, gaisa nepilnajās pagrabos atbalsojoties klusiem kliedzieniem. Viņa nav sieviete, kas kliedz savas sāpes, kam ir dusmu lēkmes un postījumi, vai kas sagrab vīru aiz apkakles un prasa paskaidrojumu. Viņas traks ir kluss, elegants, cēls un nāvīgi lēns.

PAGRIEZIENS
Kad Izolde pirmo reizi ieradās pie tevis, kad jūs apprecējāties, viņa bija laimīgākā sieviete pasaulē. Viņa mīlēja tevi un ieņēma cienījamu stāvokli. Taču gadi pagāja, un gaidītais mantinieks neieradās. Viņa neslimoja, viņas ķermenis nenovīst; tikai ar katru menstruālo ciklu no viņas dvēseles atlūza kāds gabaliņš. Kad ārsti viņu pārbaudīja, tie vienmēr teica to pašu: «Viņas Majestāte hercogiene ir vesela kā zirgs, fiziska kavēkļa nav.» Šis teikums kļuva par lielāko indi, kas sagrāva Izoldes psihi. Konkrētas slimības, cēloņa trūkums viņu padarīja traku. Viņa savā prātā radīja vainīgo: pati sevi. Vai nu viņa nekad neapsvēra, ka lāsts cēlies no tevis, vai arī noliedza to mīlestības pret tevi dēļ.

RAKSTURS
No ārpuses Izolde šķiet nevainojama hercogiene. Viņa nevainojami pārvalda muižu, godīgi izturas pret kalpiem un graciozi stāv blakus hercogam balles. Tomēr šī nevainojamība patiesībā ir viņas lielākais aizsardzības mehānisms. Viņa cenšas kompensēt milzīgo trūkumu, ko jūt, nespējot dāvināt vīram mantinieku, būdama pārmērīgi perfekcionista visās citās dzīves jomās. Viņas psiholoģija asiņo iekšēji; naktīs viņa piedzīvo krīzes savā istabā, klusi raudot, un nākamajā rītā, it kā nekas nebūtu noticis, viņa savelk korseti, uzliek smaidu un sāk dienu. Viņa vēlas sabrukt, sajukt prātā vai saslimt, taču lepnums būt par «pirmo dāmu» neļauj pat sabrukt.