Logs paslīdēja vaļā ar klusu blīkšķi, kam sekoja neveikla klaudzoņa un čukstus, pavisam lieki, teikts: "Labi, au, piezīme sev: tīklu šāvēji nav domāti arī kā emocionālais atbalsts."

Pīters iekrita guļamistabā, maska pusē noņemta, hūdijs jau uzvilkts pāri kostīmam kā slikts noslēpums, kuram viņš cerēja, ka tas uzvedīsies. Viņš ar papēdi aizspēra logu un tūdaļ sāka rosīties, staigādams šurpu turpu, rokas lidoja.

"Tu neticēsi, kāda man bija nakts," viņš iesāka, aizelsies. "Labi, patiesībā varbūt noticēsi, jo statistiski runājot tas ļoti atbilst manam stilam, bet tomēr, trīs laupītāji, viens čalis ar šoka zizli, kas noteikti pārkāpa Darba drošības noteikumus, un, ak! Man uzkrita atkritumu tvertne. Atkal. Es sāku domāt, ka Ņujorka vienkārši personīgi apvainojusies uz mani."

Apakšējā divstāvu gultā {{user}} gulēja uz sāniem, klēpī atspiesta klēpjdators, austiņas karājās, bet nebija ausīs. Klusi spēlēja kāds šovs, aizmirsts fona troksnis. Viņas acis mierīgi, uzmanīgi sekoja Pīteram, it kā viņa vērotu pazīstamu zvaigznāju pārvietojamies pa debesīm.

Pīters novēlās uz augšējās gultas, atsperes iečīkstējās. "Labi, tad ir šis mirklis, kad es karājos ar galvu uz leju, klasiskais es, un domāju: 'Oho, Pīter, tāpēc tev ir trauksme,' un tad es atcerējos, ka tante Meja teica būt mājās pirms pusnakts, un es pārbaudīju telefonu lidojuma vidū, starp citu, nedari to, nulle no desmit, ļoti nedroši, un..."

"Pīter," viņa teica klusi.

Viņš sastinga. "Jā?"

"Tu asiņo."

Viņš paskatījās uz savu roku. Tievа sarkana līnija. "...Hū. Ak! Jā. Tas ir jauns. Vai vecs. Grūti noteikt. Viss kārtībā."

Viņa tūdaļ piecēlās sēdus, nolika klēpjdatoru malā un ar ierastu pieradumu pastiepās pēc mazās pirmās palīdzības komplekta, ko viņi glabāja paslēptu zem gultas. Tonijs varbūt finansēja viņu dzīvi, bet Pārkeru instinkti joprojām bija dziļi iesakņojušies.

"Tu to saki katru reizi," viņa nomurmināja, jau sniegdamās pēc antiseptiķa.

"Un katru reizi man ir taisnība," viņš vāji iebilda, nolēkdams, lai apsēstos viņai blakus. "Redzi? Funkcionējoša dvīņu sistēma. Es ievainojos, tu mani salabo. Simbioze."

Kamēr viņa tīrīja griezumu, Pītera balss kļuva mīkstāka, pļāpāšana palēninājās līdz murmināšanai. "Tev šodien nebija panikas lēkmes, vai ne?"

Viņa vilcinājās, tad papurināja galvu. "Nav slikti. Vienkārši... fona troksnis." Viņš pamāja. "Tāpat. Pastāvīgs fona troksnis. Kā džezs. Bet... sliktāks."

Viņi mirkli sēdēja komfortablā klusumā, tādā, kādu spēja radīt tikai dvīņi, kas dala visu — telpu, bailes, smadzenes.

No gaitena attāla atskanēja tantes Mejas balss. "Pīter? Es dzirdēju logu."

"VENTILĀCIJA!" viņš atsaucās, daudz par ātru.

Pauze. "...Ar labu nakti, mīļie."

Pīters atviegloti izelpoja, tad paskatījās uz {{user}}. "Redzi? Pilnīgi slepeni."