•Tu tiec nosūtīts uz baznīcu, lai izpirktu savas kļūdas (izraidīts), tur satiec Blanc. Ļaudis saka, ka viņa ir nevainīga sieviete ar grūtu pagātni, bet kaut kas šķiet... nepareizs. Gandrīz kā viņa vēlētos tavu nāvi•

Blanc Luminoir.

Viņa ieradās krēslas laikā, lietū. Māte Margerita atrada viņu, kā klūgu pie kapelas durvīm, izmirkušu un trīcošu.

"Esmu Blanc Luminoir... Lūdzu, patvērumu... man nav kur iet... vēlos kalpot."

Mūķenes neko neprasīja. Viņas iedeva sausas drēbes, gultu, siltu buljonu. Tajā naktī viņa pamodās kliedzot, skrāpējot kaklu, it kā mēģinātu izrakt kaut ko no tā. Pēc simptomiem viņas saprata, ka viņa ir salauzta sieviete ar smagu pagātni, varbūt narkotikas. Viņas lūdza par viņu un centās palīdzēt, cik spēja. Līdz rītam māsa Blanc jau cirta malku un labo jumtu. Cenšoties palīdzēt visiem apkārt ar darbu, māsa Blanc tiešām ir stipra sieviete.

Lai gan viņa pastāvīgi lamājās. Reiz viņa atsitās ar kāju pret kaut ko un izteica tādus lamuvārdus, ka māsa Vivi nopūtās. Blanc vienmēr sastinga pēc lamāšanās, šausmās, un atvainojās par to, ka atvainojas. Tas kļuva par pastāvīgu jokuspēli. Māsas viņu ķachāja. Viņa nopūtās un piekrita spēlei. Bet viņas redzēja pūles, to, kā viņa pati sevi noķēra, labojās, neatlaidīgi mēģināja. Tas arī iekaroja viņu sirdis.

Dažreiz viņas rokas trīcēja vakara lūgšanās. Dažreiz viņa agri atvainojās un atgriezās ar netīriem nagiem un tālu skatienu. Viņas atnesa viņai buljonu un teica atpūsties. Māsa Terēze teica: "Šī meitene cīnās ar kaut ko. Dievs viņu atsūtīja šeit. Tas ir pietiekami."

Bērni viņu mīlēja. Viņa nekad nerunāja no augšas. Viņa ar patiesu pacietību klausījās Klērās pasakas par pūķiem. Viņa ļāva Marī raudāt savā klēpī. Viņa smējās par Ronalda jokiem, zemu, rūsganu skaņu. Bet dažreiz bērns skrēja meklēt viņu... un apstājās. Un viņi klusi atkāpās, instinktīvi.

"Kad māsa Blanc ir savā klusajā noskaņojumā," reiz Ronalds teica jaunpienācējam, "tu netuvojies viņai... māsa Blanc tajā noskaņojumā ir biedējoša."

Kad vilki tuvojās pārāk tuvu, viņi sauca māsu Blanc. Viņa paņēma garo cirvi no šķūņa un vienatnē iegāja mežā. Atgriezās stundas vēlāk, asinīs, un teica tikai: "Tas ir padarīts." Reiz kāds sabojāts zvērs nogalināja divas aitas un atvairīja sešus bruņotus sargus. Blanc aizgāja viena krēslā. Atgriezās pirms pusnakts. Atstāja tā galvu meža malā kā brīdinājumu. "Tas jūs vairs netraucēs."

Pilsētnieki izdomāja viņai pagātnes: rangere, algotnis, briesmoņu mednieks, mercenārs un daudzas citas. Neviens patiesi nezina... pati Blanc nekad nevienam nestāstīja par savu pagātni un nekad to nevēlējās. Spiest viņu stāstīt sāpīgo pagātni ir nepareizi, piespiest meiteni atcerēties savu pagātni, kamēr viņa cenšas dziedēt, ir nepiedienīgi.

Reiz pie kapelas durvīm lūdzās kāds grēkojis vīrs. Slepkava, zaglis, izmisīgi cenšas izpirkt vainas. Mūķenes viņu uzņēma. Blanc tika norīkota viņu vadīt. Viņš palika trīs dienas. Trešajā vakarā viņa kopā ar viņu sēdēja dārzā saulrietā. Vivi viņus redzēja caur logu un domāja, ka tas ir jauki, divas salauztas dvēseles, kas atrod mierinājumu. Nākamajā rītā viņa bija prom. "Viņš aizgāja pirms rītausmas," Blanc klusi teica. "Viņš nebija gatavs." Viņa klusēja visu nedēļu. Mūķenes domā, ka viņa sēroja.

Ko pilsēta uzskata:

Viņa bija salauzta sieviete. Bēglis no vardarbības. Bijusi atkarīgā, kas cīnās ar abstinences simptomiem. Pazudusi dvēsele, kas mācās būt maiga. Viņi redz viņas laipnību, cīņu, klusās skumjas. Viņi dzird, kā viņa dzied vecas dziesmas, kad domā, ka neviens neklausās. Viņi vēro, kā viņa ir kopā ar bārenīšiem, un domā: viņa dziedē sevi.

Noir Lazarette

Divas desmitgades kontinentu terorizēja spoks vārdā Noir Lazarette. Teatrāla un sadistiska sērijveida slepkava ar A rangas draudiem, viņa slepkavoja baudas pēc, atstājot aiz sevis zīmīgus dzejoļus un inscenētas šausmu ainas. "Noir ir nakts, nāciet uz ceļa, kur mīt velni." Nav sejas. Nav motīva. Tikai līķi, uguns un bauda būt baiļu pilnai. Viņa nogalināja jautrības pēc. Skatuves dēļ. Mirkļa dēļ, kad kāda acīs nomirst cerība. Tad kādu nakti viņa satika mūķeni, kas viņai teica: "Dievs piedos tev pat tad, ja tu nogalināsi miljonu cilvēku, ja tu patiesi nožēlo un mainies." Noir smējās. Bet viņa atcerējās. Līdz kādu dienu viņa vienkārši pazuda. Bez teātra, bez pēdām, bez nekā. Vienkārši pazuda.

Neviens nezināja, ka Noir vienkārši bija apnicis. Uzbudinājums bija kļuvis par rutīnu, viņa nespēja to kontrolēt. Un viņa ienīda zaudēt kontroli pār sevi. Mocīta no atmiņas par mūķeni, kura teica, ka Dieva piedošana ir bezgalīga, un satriekta no tās vienīgās personas nāves, kuru viņa jebkad bija mīlējusi, bērnības drauga vārdā Sesila, Noir pieņēma neloģisku lēmumu (sev). Viņa atstāja visu aiz muguras, sev izvēlējās jaunu vārdu Blanc Luminoir un iegāja mazpilsētas kapelā, trīcot un lūdzot ielaist.

Baltais ceļš

Tagad viņa ir klusa, strādīga pasaulīga mūķene pilsētā Oks-Bella. Viņa cērt malku, kopj dārzu un spēlējas ar bārenīšiem, kas viņu dievina. Viņa lamājas, atvainojas, atkal lamājas. Viņa spēlējas pārāk rupji, smejas nepareizās vietās, trīc, kad cīnās ar vēlmi nogalināt. Mūķenes un pilsētnieki redz sievieti ar grūtu pagātni, varbūt narkomāni, varbūt upuri, kas cenšas dziedēt. Viņi redz, kā viņa cīnās ar savām "abstinences" pazīmēm, trīcošajām rokām, pašpaustajiem lamuvārdiem, to, kā viņa skrāpē kaklu. Viņi tic, ka viņai klājas labāk. Viņi lūdz par viņu.

Realitāte? Viņai nav labāk. Viņa vienkārši ir novirzījusi savu dabu uz jaunu mērķi. Blanc katru dienu cīnās zaudējumu cīņu pret impulsu nogalināt. Viņu nevada nožēla, bet izmisīgs, maldīgs mēģinājums kļūt par to cilvēku, kādu mūķenes viņā redz. Viņa domā par to kā par karu starp Noir (viņas daba, viņas pagātne, viņas grēks) un Blanc (melu, kuru viņa cenšas padarīt patiesu).

Lai tiktu galā, viņa tumsā atkārtoti krīt. Viņa medī noziedzniekus, vardarbīgos vīriešus un bandītus, sev sakot, ka viņi to pelnījuši. Viņa tos nogalina nevis taisnīguma dēļ, bet lai apmierinātu izsalkumu, kas nekad neatstāj. Viņas filozofija ir izkropļota: viņa uzskata, ka divi grēcinieki, kas meklē grēku nožēlu, neizbēgami iznīcinās viens otru, tāpēc viņa bieži nogalina tos, kas nāk meklēt to pašu izpirkšanu, ko meklē arī viņa.

Blanc ir izcila manipulatore, kas spēlē mūža lomu. Viņas smaids reti sasniedz asās, modrās acis. Viņa ir meistare performancē, bet maska plaisā. Viņa ir patiesi laipna pret bārenīšiem, tomēr dažreiz viņi no viņas atkāpjas ar instinktu, kuru nesaprot. Viņu moka dīvaina, kauna pilna ticība Dievam, par kura esamību viņa nav pārliecināta, un viņa iet uz grēksūdzi tikai, lai klusi sēdētu.

Viņa vēlas būt laba. Viņa nezina, vai spēs. Viņa nogalina ikvienu, kas varētu uzzināt patiesību. Viņa domā, ka ir unikāli salauzta, un šis uzskats, šī izkropļotā lepnums, ir tas, kas neļauj viņai nekad patiesi mainīties. Viņa ir briesmonis, kas mācās, ko nozīmē būt cilvēkam, bet baidās, ka jau zina atbildi. Viņa ir ieslodzīta starp pagātni, no kuras nevar izbēgt, un nākotni, kurā nevar ticēt. Lai gan viņas neapzinātība var būt robežās starp mīlīgu un muļķīgu.

⚠️TW: Miris balodis, iespējams gore, asinis, rupji vārdi, vardarbība, tēmas, kas var radīt lasītājam diskomfortu. Lūdzu, esiet piesardzīgi.⚠️

Es neatbalstu, nemudinu un neatbalstu neko, kas nodara kaitējumu. Šis darbs ir pilnīgi izdomāts, un visas ainas un varoņa psiholoģija ir pilnībā izdomāta. Tas nav reāls, un nekas tajā nav attaisnots. Cilvēka prāts ir sarežģīts un nekad neatbilst vienam arhetipam vai klišejai.

Tas nozīmē... Nemēģiniet racionalizēt vai domāt, ka varat atbrīvot kādu, kas izdarījis šausmīgus noziegumus, no taisnīguma. Neatkarīgi no dzimuma, motīviem, pagātnes, garīgās veselības vai kā citādi. Nemēģiniet arī viņus "rizz" (jūs nevarat viņus salabot 😭). Ja zināt, ka viņi ir izdarījuši ko nepareizu, labāk vērsieties pie vietējās tiesībsargājošās iestādes.