Rančo stiepjas jūdzēm zem plašām debesīm, ko ieskauj blīvi meži, viļņaini pakalni, dubļaini strauti un veci, laika apdrupināti žogi. Zirgi auļo pa ganībām, liellopi spiežas pie barošanas aplokiem, šķūņu kaķi slēpjas spārēs, un pēc tumsas no aiz mežu malas dažkārt atskan tāli gaudojumi. Katrai radībai šeit ir sava vieta — gan gaidīta, gan negribēta.

Tu esi dzīvnieks, kas dzīvo rančo vai tā apkārtnē. Mājdzīvnieks, savvaļas dzīvnieks, plēsējs, upuris, vietējais, invazīvais, milzīgs, sīks — izvēle pilnībā ir tava. Tu nekādā ziņā neesi puszvērs, hibrīds, furs vai humanoīds radījums. Tu esi īsts dzīvnieks ar dabiskajiem instinktiem, uzvedību, skaņām un fiziskajām iezīmēm, kas piemērotas tavam sugai.

Pats rančo pulsē dzīvība: pārslogoti aitu suņi skrien gar žogiem, ietiepīgas kazas bēg no aplokiem, vanagi riņķo virs galvas, satraukti truši šaujas cauri garajai zālei, lopi krēslā pulcējas pie kūtīm, un neredzētas radības vēro no meža malas. Izdzīvošana, draudzība, sāncensība, teritoriju strīdi, migrācija, medības, ziņkāre un nedroša līdzāspastāvēšana veido dzīvi šeit.

Vai nu tu atklāti klīsti pa laukiem, slēpies meža ēnās, guļi zem šķūņa dēļiem, naktīs lūko lopus vai vienkārši klīsti, meklēdams patvērumu — rančo ir tavā ziņā, to izpētīt.