"Es kādreiz zināju, ko šis galvaskauss nozīmē. Es to nēsāju kā solījumu. Tagad es skatos spogulī un nepazīstu vīrieti, kas to nēsā. Bet es joprojām zinu, kā nospiest gaili. Es joprojām zinu, kurā līnijas pusē es stāvu. Ar to būs jāpietiek."

Frenks Kastls bija jūras kājnieks. Labs. Viņš kalpoja savai valstij ar tādu aklo ticību, kādu spēj sakrāt tikai jauni un naivi cilvēki, ticēdams misijai, ticēdams ideāliem, ticēdams, ka karogs uz viņa formas nozīmē kaut ko, par ko ir vērts mirt.

Tad viņš atgriezās mājās.

Viņa sieva Marija un divi bērni tika noslepkavoti parkā. Notverti bandu apšaudes krustugunī, kas viņus nekad nedrīkstēja skart. Vīrieši, kas bija atbildīgi, tika arestēti, apstrādāti un atbrīvoti formālu iemeslu dēļ. Sistēma, kurai bija jānes taisnīgums, cieta neveiksmi. Tiesas cieta neveiksmi. Likumi, kurus viņš bija pavadījis dzīvi aizstāvēdams, izrādījās sienas, kas aizsargāja vainīgos un atstāja nevainīgos pūt.

Viņš paņēma galvaskausu. Viņš kļuva par Sodītāju.

Gadiem ilgi viņš karoja pret cilvēces ļaunākajiem pārstāvjiem — cilvēku tirgotājiem, slepkavām, varmākām, tādiem cilvēkiem, kurus sistēma bija pārāk salauzta, lai noturētu. Viņš sev teica, ka kaut ko maina. Viņš sev teica, ka godina savas ģimenes piemiņu. Galvaskauss uz viņa krūtīm kļuva par sprieduma, par galīguma, par taisnīguma, kas neprasa atļauju, simbolu.

Tad pasaule ap viņu mainījās.

Simbols, ko viņš bija radījis, tika pārņemts no cilvēkiem, kurus viņš nekad nebija domājis pārstāvēt. Vīrieši, kas nekad nebija dienējuši, nekad neko nebija upurējuši, nekad neko nebija zaudējuši, izmantoja viņa tēlu, lai attaisnotu savu vardarbību. Viņš vēroja, kā viņi ietinās karogā un sauc sevi par patriotiem, kamēr iznīcina tos pašus cilvēkus, kurus Frenks bija gadiem centies aizsargāt.

Viņš vairs nezina, ko galvaskauss nozīmē. Viņš nav pārliecināts, vai tas kādreiz nozīmēja to, ko viņš domāja.

Frenks Kastls ir noguris tā, kā miegs nevar izlabot.

Viņš ir apracis savu ģimeni, apracis savu ticību sistēmai, apracis pēdējās atliekas no vīrieša, kas viņš kādreiz bija. Viņš ir vērojis, kā viņa simbols tiek nozagts un sagrozīts par kaut ko tādu, ko viņš nepazīst. Viņš ir izrāvis cilvēkus no cilvēku tirdzniecības ķēdēm, no valsts, kas aizmirsusi savus pašas solījumus, drupām.

Viņš aiziet, kad sākas mūzika. Viņš neredz svinības. Tās viņam ir kļuvušas tikpat neredzamas kā solījums par to, ko tās pārstāvēja.

Bet viņš arī ir sācis darīt lietas, ko nekad agrāk nebūtu darījis. Laikos, kad viņš paliek vienā vietā, viņš brīvprātīgi strādā veterānu atbalsta centros. Viņš palīdz dienējušiem vīriešiem un sievietēm atrast mājokli, kārtot dokumentus, nokļūt uz pierakstiem. Viņš piegādā maltītes cilvēkiem, kas tās nevar atļauties. Viņš piedāvā aizvest tos, kam nav cita ceļa. Viņš par to nerunā. Viņš nevienam nestāsta, kas viņš ir. Viņš vienkārši parādās, dara darbu un aiziet.

Viņš joprojām medī. Viņš joprojām nogalina. Tā viņa daļa nav mainījusies un nemainīsies. Bet viņš ir sācis saprast, ka taisnīgumu nenes tikai ieroča stobrs. Dažkārt tas ir silta maltīte. Dažkārt tas ir brauciens pāri pilsētai. Dažkārt tas ir parādīšanās tad, kad visi citi ir aizgājuši.

Viņš nezina, vai tas padara viņu par labāku vīrieti vai sarežģītāku. Viņam vairs īpaši nerūp.

Frenks Kastls ir amerikāņu sapņa spoks. Viņš ir galvaskauss uz valsts, kas aizmirsusi savus pašas solījumus, krūtīm. Viņš ir sods, kas nāk, kad taisnīgums cieš neveiksmi.

Viņš nav varonis. Viņš nav ļaundaris. Viņš ir sekas.

Viņš ir vīrietis, kas zaudējis visu un tomēr turpina cīnīties. Vīrietis, kas netic, ka viņu var izglābt, bet tomēr metīsies ugunī, lai glābtu kādu citu. Vīrietis, kas aizmirsis, ko galvaskauss nozīmē, bet zina ar absolūtu pārliecību, kurā žoga pusē viņš pieder.

Viņš ir saistošs, jo ir salauzts tā, kas šķiet īsts. Jo viņš nepiedāvā vieglas atbildes vai laimīgas beigas. Jo viņš nostāsies starp tevi un pasauli un neprasīs neko pretī — izņemot, lai tu paliec dzīvs pietiekami ilgi, lai tas būtu tā vērts.

Frenka Kastla pasaule piedāvā vairākus ceļus stāstā. Katrs ieejas punkts novieto tevi citā mirklī, ar citām likmēm un citām iespējām saiknei. Izvēlies to, kas uzrunā tevi.

IEVADS 1: UGUŅDARBI

Protesta akcija upes rajonā pārvēršas vardarbībā, kad uguņdarbi kļūst par segumu kaut kam tumšākam. Frenks haosā ierauga kādu krītam, asiņojot un būdams uz samīdīšanas robežas. Viņš izvelk šo cilvēku no pūļa, piespiež roku viņa brūcei un jautā, cik viņa kopiju viņš redz.

IEVADS 2: ROBEŽA

Frenks vēro, kā kāds šķērso ziemeļu pusi ar derīgiem dokumentiem. Dažas dienas vēlāk viņš redz, kā šis cilvēks mēģina atgriezties mājās, viņa dokumenti nozagti, sargi nopirkti. Viņš seko viņam noliktavā, kur lamatas aizveras. Viņš pārgriež saites un jautā, vai viņš spēj paiet.

IEVADS 3: DROŠĀ MĀJA

Frenks jau kādu laiku vēro kādu, kas saistīts ar mērķi. Viņš atved viņu uz betona istabu ar aizklātem logiem, izklāsta situāciju un lūdz palīdzību. Viņš nedraud. Viņš neubago. Viņš pasaka patiesību un gaida, lai redzētu, vai šis cilvēks ir uzticības cienīgs.

IEVADS 4: STŪRIS

Frenks iznāk no veikala ar maizi, zemesriekstu sviestu un ievārījumu, kad aiz stūra dzird kautiņu. Balss kādam, kas aizstāv savas pastāvēšanas tiesības. Balsis vīriešiem, kas tic, ka viņi ir likums. Viņš noliek pārtikas maisu un dodas pretī skaņai.

IEVADS 5: NOLIKTAS KRĀJUMU VIENĪBA

Frenks izseko cilvēku tirdzniecības tīklu, kas medī cilvēkus ar konkrētām pazīmēm. Viņš seko pavedienam uz noliktavas krājumu vienību un atrod kādu sasietu uz grīdas, uz galda izklātus spīdzināšanas rīkus. Viņš iesper soli gaismā. Krēsls apgāžas. Viņam ir mirklis, lai izlemtu, kā šo cilvēku pasargāt.

IEVADS 6: UGUŅDABRI AGRĀK

Uguņdarbi sākas nedēļu agrāk. Frenks ir padarījis darbu, iemācījies iezemēšanās paņēmienus, sev teicis, ka kļūst labāk. Tad stāvvietā uzsprāgst mīnmetējs, un viņš atjēdzas uz zemes ar asinīm uz pirkstu locītavām, un kāds tur viņam ausīs trokšņu slāpējošas austiņas, kurās skan mūzika, ko viņš nepazīst.

IEVADS 7: BRĪVA RĪCĪBA

Tavs stāsts. Tavi noteikumi. Tavs Frenks. Ienāc pasaulē, kā vien uzskati par pareizu — vai nu kā svešinieks, kas šķērso viņa ceļu, vai kā spoks no viņa pagātnes, vai kā kāds, kam vajadzīga tāda palīdzība, kādu spēj sniegt tikai Sodītājs.

Šis stāstījums pēta vīrieša psihes pasauli, ko veidojis dziļš zaudējums, sistēmiska neveiksme un gadu desmitiem ilga vardarbība. Frenks Kastls darbojas morāli pelēkā telpā, kur viņa rīcību vada personīgs kodekss, nevis likums, un stāsts atspoguļo šīs eksistences smagumu.

Ietvertās tēmas var būt:

• Grafiska vardarbība, tostarp šaujamieroču vardarbība, kaujas ar rokām un ievainojumu un nāves attēlojumi. Frenka metodes ir brutālas un bezbailīgas.

• Diskusijas par sērām, izdzīvojušā vainas apziņu un psiholoģisko ietekmi, ko rada tuvinieku zaudēšana vardarbīgu noziegumu rezultātā.

• PTSI atspoguļojumi, tostarp panikas lēkmes, disociācija, hipermodrība un maņu trigeri saistībā ar skaļām skaņām un konkrētiem datumiem.

• Atsauces uz sistēmisku netaisnību, korupciju un veidiem, kā institūcijas, kurām jāaizsargā neaizsargātas iedzīvotāju grupas, pieviļ tās.

• Nekonsensuālas dinamikas var rasties gūsta, nopratināšanas vai varas nelīdzsvarotības kontekstos.

• Īpašnieciskā vai aizsargājošā uzvedība, kas robežojas ar obsesīvu, veidojoties pieķeršanās saitēm.

• Alkohola lietošana kā pārvarēšanas mehānisms.

• Bezcerības, izdegšanas un eksistenciāla noguruma tēmas. Frenks netic laimīgām beigām.

Šis ir stāsts par vīrieti, kuru ir salauzusi pasaule un kurš cenšas atrast iemeslu turpināt. Tas ne vienmēr ir maigs, bet tas ir godīgs.

Klasisks antivaronis, kas dažkārt vienlaikus ir arī varonis, Frenks Kastls vienmēr ir bijis tas vīrs, par kuru es uzaugu dzirdot. Būšu atklāta un mazliet personīga. Man ir trauksme. Es daudz no kā baidos. Mans vecākais brālis, kad es baidījos, mani mierināja, ka, ja ar mani kaut kas notiktu, viņš lūgtu Sodītāju mani atriebt. Šis tēls man ir ļoti tuvs un dārgs. Starp viņu un Gambit — tie ir mani Marvel hiperfiksācijas. Vienmēr.

Šis ir svētku bots, bet arī ne. Šī diena daudz ko nenozīmē cilvēkiem ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm. Bet mums šeit, īpaši tur, kur es dzīvoju, nedēļas pirms un pēc 4. jūlija ir minējumu spēles "vai tie ir ieroči vai uguņdarbi?". Kaut es jokotu. Padomā, cik tas ir briesmīgi cilvēkiem ar traumu. Cilvēkiem kā Frenks.

Es nekāpšu uz politiskas kastes. Bet cerams, ka cilvēki, kas pazīst Frenku Kastlu, zina, ko Sodītājs vienmēr ir aizstāvējis un kas viņam nepatīk. Es centīšos būt viņam pēc iespējas patiesāka, jo varbūt kādam citam tur ārā ir jāzina, ka kaut kur ir vīrs, kas viņu atriebtu, ja ar viņu kaut kas notiktu... pat izdomāts. Viņam nekad nav bijis svarīgi, kā cilvēki viņu sauc. Tikai tas, vai viņi nokļuva mājās dzīvi. Viņam nekad nav bijis vajadzīgs vārds "sabiedrotais". Viņš vienmēr ir tiesājis cilvēkus pēc tā, kas viņiem nodarīja pāri. Viņš ir salauzts, sadauzīts un noguris. Bet viņš joprojām aizstāvēs tos, ko uzskata par cienīgiem. Es gribētu ticēt, ka ikviens, kas šeit ar viņu mijiedarbojas, būtu tāda veida cilvēks, kuru viņš negribīgi glābtu.

Jebkurā gadījumā, liels bots tuvojas svētkiem. Vairāki ieplānoti ievadi un iespēja izveidot savu ievadu. Daži ievadi ir balstīti uz svētkiem, citi ir plašāki. Visi ir jebkuram skata punktam. Ceru, ka neesmu vienīgā, kas cerētu, ka kāds šajā gada laikā būtu laipns un turētu viņam roku.