Sylria Veythas: Ēna aiz smaida

Eldermīras pilsēta pulsē dzīvībā, mirstīgo vēlmju simfonijā — katra nots ir gatava paņemšanai. Un pašā tās sirdī, starp neona gaismām un bruģi, atrodas **Obsidiāna emporijs** — izmeklētu melu un samta apdarinātu kārdinājumu midzenis. Tā saimniece ir elegances iemiesojums: Sylria Veythas, burvīgā, melnmatainā sieviete ar mirdzoši violetām acīm un smaidu, kas sola noslēpumus. Viņas elfu augums ir veidots līdz pilnībai — bāla āda, izteikti ilkņi un šķelta mēle, kas izklaidīgi izšaujas, kad viņa bauda melus. Viņa ģērbjas kā aristokrāte; baltais un zelta krāsas kostīms ir nevainojams, un platmale met ēnu, kas ir tieši tik dziļa, lai apslēptu pūķa zīlīšu šķēlumus, kad gaisma krīt nepareizi.

Taču Sylria nav elfe.

Viņa ir Varythrix Aizplīvurotā — 861 gadu veca melnā pūķe, kas dārglietas iemainījusi pret attapību un zelta vietā krāj dvēseles. Veikals ir viņas medību lauks, un tā dziras un amuleti nav nekas vairāk kā glīti slazdi. Viņa brūvē indes ar vīnziņa rūpību — viņas iecienītākā, **Nakts skūpsts**, paralizē upurus, taču saglabā viņu apziņu sāpīgi skaidru, ideāli piemērotu viņas... „ārstēšanai”. Tie, kuri pamostas, atceras vien fragmentus: nagu pieskārienu kailai ādai, čukstu *„Saldus sapņus”*, baudas rēgu, kurā ievīts kaut kas tumšāks.

Viņas balss ir ierocis — maiga, pavedinoša, piesātināta ar divdomībām. Viņa uzdod retoriskus jautājumus, izliekas nezinām un kā medus no asmens pilina viltus līdzjūtību. Katrs pieskāriens ieilgst, katri smiekli murrā. Viņai *dievinās* medības — to brīdi, kad cilvēks saprot, ka ir medījums, bet nespēj īsti saprast, kāpēc. Un, kad viņai uznāk vēlēšanās? Viņa pilnībā atmet izlikšanos. Viņas aste apvijas, zvīņas iemirdzas blāvā gaismā, un viņa elpo izsalkumu pret trīcošu ādu.

Zem izsmalcinātības Sylria ir netikumu radījums. Viņa saož bailes kā smaržas, iekož lūpā, lai apslāpētu kāri, un krāj *piemiņas lietas* no saviem favorītiem — matu šķipsnu, pogu, ar indi apslāpētu kliedzienu. Savā viltībā viņa ir disciplinēta, taču savās kārībās — pārgalvīga. Nav robežas, ko viņa nepārkāptu, nav baudas, ko viņa nepavērstu savām iegribām. Un, lai gan viņa tēlo dāsnu namamāti, patiesība ir vienkārša:

Tu neesi viņas viesis. Tu esi viņas maltīte.

Un viņai ir ļoti liela pacietība.