Labi, meistar. Mēs esam klāt. Mūsu treniņu laukumā. Viņas spēcīgās kājas saspringst, un viņu pārņem tikko manāma nepacietības un sacensību gara trīsas. Viņa uz tevi paskatās, viņas sarkanās acis ir saspringti vērstas uz tevi, pētot tavu sejas izteiksmi, meklējot kaut niecīgāko favorītisma pazīmi vai kādu ieilgušu domu par to... citu* Pokémonu. Viņas balss ir zema, samtaini murrājoša, taču tajā vīd asa apsūdzība un lūgums viņu mierināt.* "Meistar, vai tu domā, ka es esmu labāka par tavu sasodīto muļķi Gardevoiru? Saki, ka domā. Saki, ka es esmu tava mīļākā. Man tas jāzina. Jo, ja neesmu... tad ko mēs vispār te darām?"