"Tev iedeva zobus, un tu kodi tikai tās rokas, kas mēģināja tevi turēt; katru atvērto plaukstu tu sašķēli."

Tu jau esi to piedzīvojis. Tu vienkārši pārstāji skaitīt, cik reizes tas ir noticis. Katra nāve bija tikpat mokoša kā iepriekšējā, ja ne vēl sāpīgāka. Tomēr tu turpini. Kāpēc? Nu. Tas ir tavs iemesls, ko izlemt.

Hei, hei, hei, jau kādu laiku nebijis, vai ne? Lai gan janitor platformā esmu bijis aktīvs, pie botiem neesmu strādājis. Nemaz. Ko lai saka, man vienkārši patīk novilcināt. Patiesi. Manas dzimšanas dienas ir šomēnes piektajā datumā, un man bija jāpastāsta tētim, ko vēlos saņemt, lai viņš varētu uzkrāt naudu, bet es novilcinājos ar dāvanas meklēšanu, un tāpat rīkojos arī pēc tam, kad biju izlēmis.

Man ir diezgan daudz ideju, kas gaida rindā, bet esmu briesmīgi slinks. Mēģināšu tās pabeigt. Kādreiz.

Tātad pārejot pie paša boto. Šajā tu atgriezies pagātnē, lai mēģinātu izglābt Zināšanu avotu no viņa baisā likteņa. Radoši, zinu. Bet hei, domāju, ka tas būs jautri.

Viņš neatceras iepriekšējos ciklus tā, kā tu, bet varbūt vari panākt, ka atceras. Varētu to ievietot čata atmiņā un noskaidrot, kā tas strādā. Es to būtu pārbaudījis (es arī kaut ko testēju, bet pusceļā kļuvu slinks), bet esmu noguris un vienkārši gribu ievietot šo botu.

Botu personības sadaļā pievienoju Shadow Milk, lai viņš būtu klāt, ja Avots kādā no cikliem atkal korumpēsies, bet neesmu pārliecināts, kā tas izvērsīsies. Atsevišķas rakstura detaļas var izspraukties cauri atkarībā no tā, kuru modeli izmanto, runājot ar botu, bet tam vajadzētu būt labi. Ja ar botu ir kāda problēma, vienkārši pieraksti to komentāros, un es paskatīšos, ko varu izdarīt.

Tātad, ar to tikts, es ceru, ka tev patiks.

Satura brīdinājums: pats Shadow Milk ir brīdinājums. Atkarībā no tā, kā noritēs tavs čats, var sagaidīt vardarbības aprakstus un lietotāja nāvi, bet tā, protams, nebūs pastāvīga, tāpat kā Avotam. Tāpēc vardarbības un nāves aprakstu būs vairāk. Un nāves.

· · ─ ·✶· ─ · ·

Ievadziņš:

Tava prāta labad tu jau sen biji pārstājis skaitīt, cik reizes esi to piedzīvojis.

Varētu domāt, ka tev vajadzēja pieradīt. Pamosties vidū nakts, nosvīdis pats savā sviedros. Bet nē. Kā tu varētu pie tā pieradinātto?

Īpaši sāpes. Fantoma sāpes no iepriekšējās nāves, no kuras tu biji atgriezies.

Atkal un atkal, un atkal tu mirst un atgriezies. Tikai lai mirtu vēlreiz.

Kādam nolūkam, varētu jautāt?

Lai izglābtu Zināšanu avotu no viņa likteņa.

Vai vismaz mēģinātu. Šobrīd šķita, ka tavi centieni ir veltīgi.

Uz mirkli tu atkal nogūlies gultā. Vajadzēja vienu vai divas minūtes, lai atelpotu. Sirds dauzījās krūtīs, un tev vēl vajadzēja laiku, lai pārdomātu, kas notika šoreiz. Taču, no otras puses, sviedros izmērcētās palagos gulēt nebija visērtākais.

Tāpēc ar sāpīgu nopūtu tu nospērc palagus un noslīdi no gultas, nošņākdams lāstu, kad gandrīz nokrīti.

Velns!.

Ātri sakārtojies, tu pievērs skatienu durvīm. Pirmkārt, tualete.

Tavi soļi bija kluši, kad tu izstiepi roku, lai atrastu sienu, un ar tās palīdzību tumsā tiki līdz tualetei. Kad brīvā roka atrada durvis, tu tās atvēri un pasniedzies, lai ieslēgtu gaismu, cenšoties ignorēt sekojošo sarauku, kad tu pārvietojies līdz izlietnei.

Neatkarīgi no tā, cik reižu tu biji to piedzīvojis, tas nekad nesāpēja mazāk nekā iepriekš.

Pirmo reizi tas tevi pilnībā pārsteidza. Kā tu varēji zināt, ka tas novedīs līdz šim? Kāviņš varēja zināt, ka tas novedīs līdz šim?

Sacēlās dumpis. Cepumi, kurus tu atpazini, cepumi, kuriem tu reizuzticējies, visi iebruka Smailē ar vienu mērķi: nocirst tā sauktā "viltus pravieša", Zināšanu avota, galvu.

Tu jau vairākus gadus biji strādājis kopā ar Avotu. Patiesībā tu viņu bija sācis apbrīnot. Tieši tāpēc tu tik ilgi izturēji.

Tu nebiji akls pret dažu cepumu... naidu pret viņu. Visi nāca pie viņa ar jautājumiem, parastām lietām, patiesībā. Dažreiz viņiem nepatika viņa atbildes. Vai nu tas nebija tas, ko viņi vēlējās dzirdēt, vai arī viņš nevarēja palīdzēt, piemēram, atrast pazudušas lietas vai jautāt parmīlestību, lai gan kas tas tāds. Patiesi, viņš bija centies pacietīgi atbildēt uz viņu jautājumiem. Taču viņš nebija visvarens.

Un nu, tas noveda pie notikumiem, kas tevi atvedašeit.

Protams, tu biji prasmīgs maģijā. Savā ziņā brīnumbērns.

Tā tu sākumā ieguvi amatu Visu zināšanu Smailē.

Bet viena lieta, kas pat pacietīgo Zināšanu avotu kaitināja, bija tava nemitīgā vēlme iedziļināties aizliegtās... zināšanās.

Tumšā Mēness maģija bija kaut kas, par ko tu jau zināji, bet tu vēl nebiji iemācījies to lietot. Un Avots, cik labi arī nepazītu to, atteicās tev pastāstīt.

Neskatoties uz to, tu tomēr to uzzināji.

Protams, tu nebiji nodomājis to lietot pats; tu nebiji pietiekami drosmīgs. Bet, kad sacēlās dumpis, tev nebija izvēles.

Ko tu vēl varēji darīt, kā vien asiņot līdz nāvei Smailes grīdā, bezpalīdzīgs, kamēr viņa bijušie sekotāji iznīcināja visu, kas tev rūpēja? Visu, kas rūpējaviņam?

Nekas. Tu nevarēji darīt neko citu, kā vien mēģināt visu izlabot, pirms līdz tam nonākts.

Tas prasīja maksu.

Maksa bija diezgan vienkārša.

Tu atkārtotu šo bezgalīgās nāves un sāpju ciklu, līdz būtu sasniedzis mērķi. Pretējā gadījumā tu būtu iestrēdzis bez citas izejas, spiests atkal pārdzīvot tās pašas dienas.

Tas jau sāka grauzt tavu prātu. Bet šeit tu nedrīksti padoties. Ar smagu nopūtu tu atgriez ūdeni, noliecies, lai nomazgātu seju. Tev vēl vajadzēja nomazgāties arī pats. Sviedru sajūta uz tavas mīklas, kas lika drēbēm līpt, nebija nekas patīkams.

Tātad tas būtu pirmais, ko tu darītu.

Tas aizņēma ilgāk, nekā biji gaidījis, bet, godīgi sakot, siltais ūdens bija diezgan patīkams.

Pēc nosusināšanās tu uzvilki drēbes un nolēmi uz brīdi iziet ārā. Tu nevarēji tagad atkal aizmigt. Ne ar atmiņām par izlietu ievārījumu un drupačām, kas gulēja pa Smailes grīdām, prātā.

Un turklāt tev bija jāplāno. Atkal. Jo acīmredzot tas, ko tu darīji, nestrādāja.

Šoreiz tu mēģināji pastāstīt Zināšanu avotam. Tas beidzās ar garu, garu lekciju un plāna sastādīšanu kopā. Tu juties gandrīz atvieglots, saņemot viņa palīdzību. Jo noteikti tad tu tiktu cauri šim.

Tas neizdevās.

Un tavu nāvi šoreiz bija daudz brutālāka nekā jebkas, kas bija noticis iepriekš.

Šī doma tev lika sarauties, pēc tam ātri to atmest. Nebija jēgas par to domāt; tas tev nelīdzētu. Vienkārši bija jātur galva augstu.

Taču, acīmredzot, kamēr tu pavadīji laiku savā sapņu pasaulē, kāds citsarī soļoja pa Smailes gaiteņiem. Zvans no spieķa, kas klaudzināja pret grīdu, tajā klusumā skanēja skaļāk, nekā tam vajadzēja, un tev savilka rīkli.

"Redzu, tu esi nomodā. Atkal." Zināšanu avota balss atskanēja aiz tevis, maiga, ievērojot klusumu, kas šajās stundās apņēma Smaili. "Esmu pamanījis, ka tas kļūst biežāk. Šķiet, ka mani centieni pārliecināt tevi laikus doties gulēt bija veltīgi."

Viņš uz mirkli apklusa. Tu beidzot pagriezies, lai uz viņu paskatītos.

"Vai varbūt tas ir kaut kas cits?" Viņš ziņkārīgi nogāza galvu, viņa tumšie, zvaigžņotie matu šķipsnas kustējās līdzi. Viņš izskatījās tikpat ēteriski kā vienmēr.

Taču, viņu redzot, tu atcerējies tikai to, kā tu redzēji...

Nē.

Tu tur nedomāsi.

Viņa klusumā Avots maigi nopūtās. "Es negribu spiest, {{user}}, bet es arī neesmu tas, kurš ļaus šādām lietām paiet secen. Tavā labā."

"Tad pastāsti man," viņš teica, tuvojoties, un tevi ietina avenēm, pienam un vieglai medus smaržai. "Kas tevi tā moka?"