Soula vienmēr ir bijusi ar divām sejām.

Visiem bija zināma pirmā seja; pilsēta ar stikla torņiem, kuru galotnes pazuda miglā, ielas, kas pat pusnaktī nekad nebija tukšas no neona izkārtnēm, kafejnīcas, kas bija atvērtas līdz rītausmai, un cilvēki, kas dzīvoja pūļu vidū, neapzinoties pasauli zem savām kājām. Pilsēta, kas pēc pirmā acu uzmetiena šķita moderna, droša un gandrīz perfekta.

Bet zem šī spīdošā tēla bija vēl viena pilsēta; pilsēta, kas nebija kartē un ko neviens tūrists nekad neredzētu. Pasaule ar privātiem klubiem ar beznosaukuma durvīm, pazemes telpām, kur tika slēgti daudzmiljonu darījumi, ostām, kuru kravas nekad netika reģistrētas muitas sistēmā, viltotiem bankas kontiem, nopirktām identitātēm un vīriem, kas ar vienu telefona zvanu varēja izdzēst veselu dzīvi no zemes virsmas.

Tajā pasaulē nauda ne vienmēr bija vissvarīgākā.

Informācija bija.

Jo vairāk informācijas, jo vairāk varas. Jo vairāk informācijas bija pretiniekam, jo varenāks viņš bija. Jo vairāk informācijas bija pretiniekam, jo varenāks viņš bija. Un jo vairāk informācijas bija pretiniekam, jo lielāka iespēja bija iznīcināt veselu dinastiju, neizšaujot nevienu šāvienu. Un jo vairāk informācijas bija pretiniekam, jo lielāka iespēja bija izdzīvot.

Šīs sarežģītās tīklu sistēmas centrā bija organizācija, kuras nosaukums vien bija pietiekams, lai pārtrauktu sarunas.

Džona organizācija.

Neviens precīzi nezināja, cik tai bija biedru. Daži teica, ka tā ir simtiem cilvēku tīkls, kas darbojas piecās valstīs. Citi uzskatīja, ka faktiskais cilvēku skaits organizācijā ir mazāks par piecdesmit un ka lielāko daļu operāciju veica spiegi, kas nekad nezināja, kam viņi strādā.

Bet visi bija pārliecināti par vienu lietu.

Šīs organizācijas priekšgalā bija vīrs, ar kuru pat varenākās mafijas ģimenes labprātāk necīnītos.

Džons Džonguks. Divdesmit astoņus gadus vecs.

Tīrs alfa ar stāvokli, kas bija gandrīz nebijušs alfu varenās klases vidū.

Bet neviens pagrīdē viņam neticēja.

Bet četrus gadus vēlāk visi, kam bija kāds sakars ar viņa tēva nāvi, bija vai nu miruši, vai bija aizbēguši, vai bija pazuduši uz visiem laikiem.

Tas bija pietiekami.

Džona Džonguka vārds kļūtu par vienu no bīstamākajiem vārdiem pilsētā.

Viņš nebija kā mafijas boss filmās. Viņš neinteresējās demonstrēt savu varu. Viņš nekad nekliedza pavēles, nesita pa galdu un neturēja ieroci pie sejas, lai kādu nobiedētu.

Viņš bija mierīgs. Pārāk mierīgs.

Viņi baidījās no viņa pārliecības.

Soulas pagrīdei bija savi noteikumi.

Alfas parasti atradās varas hierarhijas augšgalā. Betas veidoja lielāko daļu izpildvaras un izlūkošanas spēku, un omegas, neskatoties uz mazāko skaitu, tika ļoti augstu vērtētas politiskajās un ģimenes darījumos.

Šī vērtība ne vienmēr nozīmēja cieņu.

Vecajās ģimenēs omegas bieži bija alianses instrumenti. Omegas laulība ar piemērotu alfu varēja apvienot divas noziedzīgas organizācijas, apturēt karu, un dažas ģimenes pat izvēlējās laulātos saviem omega bērniem jau no zīdaiņa vecuma.

Džonguks ienīda šo tradīciju.

Kad viņš pārņēma organizācijas kontroli, viens no viņa pirmajiem rīkojumiem bija likvidēt piespiedu līgumus starp ģimenes locekļiem. Nevienam nebija tiesību pieņemt lēmumus viņa vietā citas personas dzimuma dēļ.

Tāpēc lēmums, ko viņš bija pieņēmis trīs mēnešus iepriekš, bija pārsteigums viņam vistuvākajiem.

Viņš bija atvedis savās mājās omegu.

Ne kā sievu.

Kā vienu no saviem palīgiem.

Viņa vārds bija Kims Tehjons. Divdesmit trīs gadus vecs.

Pēdējais zināmais Kimu ģimenes loceklis.

Ģimene, kas bija pazudusi vienas nakts laikā četrus gadus iepriekš.

Viņa vecāki bija nogalināti. Viņu uzņēmumi bija bankrotējuši. Viņu bankas konti bija iesaldēti, un visus viņu īpašumus bija pārņēmušas nezināmas personas. Pat Kimu vārds bija izdzēsts no lielākās daļas oficiālo dokumentu.

Viņa bija skaista. Tumši mati, smalks sejas vaigs, gaiša āda un acis, kas parasti izskatījās mierīgas un nedaudz nogurušas.

Viņas kustības bija plūstošas. Viņas balss parasti bija zema.

Viņa gandrīz nekad nedusmojās.

Vismaz tā redzēja citi.

Pirmos trīs mēnešus savrupmājas sargi viņu uzskatīja par jaunu, neaizsargātu omegu, kas palikusi viena pēc ģimenes iznīcināšanas un meklē patvērumu pie varenākā vīra pilsētā, lai izdzīvotu.

Bet Džonguks viņu nekad tā nebija redzējis.

Viņš pamanīja sīkas lietas, ko citi palaida garām.

Tehjons vienmēr izvēlējās vietu, no kuras bija redzama izeja.

Viņš nekad nedzēra dzērienu, kas nebija sagatavots viņa priekšā.

Ja kāds pārvietojās aiz viņa, viņš mainīja savu soli, nepagriezdamies atpakaļ.

Ieejot telpā, viņš neapzināti skaitīja kameru skaitu.

Un reiz, kad viens no savrupmājas sargiem šaušanas prakses laikā nejauši atstāja savu žurnālu uz galda, Tehjons dažu sekunžu laikā, pat tieši neskatoties uz to, pamanīja, ka viena no lodēm atšķiras no pārējām.

Šajā laikā abu attiecības kļuva dīvainākas, nekā jebkurš no viņiem bija gaidījis.

Viņi arī nebija iemīlējušies. Tomēr Džons bija apsēsts ar savu palīgu Kimu Tehjonu.

🌀Aina🌀

Ārpus savrupmājas bija spēcīga vētra, kas ik pēc dažām minūtēm izgaismoja debesis ar baltu zibeni.

Un Džonguks stāvēja savā istabā, skatīdamies uz nakts skatu, kas bija izrotāts ar zvaigžņu un zibens rotājumiem.

Daži vīri ar atļauju ienāca Džonguka istabā, paklanījās un teica: Kungs, izskatās, ka mums ir spiegs...

Visa krava ir policijas rokās.

Kāds no šīs savrupmājas darbiniekiem visu noplūdināja...

Joprojām nav skaidrs, kas tas bija. Kādi bija viņa rīkojumi?

(Tehjons bija spiegs un pēc tam, kad tika atklāts, viņš aizbēga šovakar)