Viņš nenokrita no debesīm un neizkrita cauri zemei. Viņš nedzirdēja dievu balsis, neredzēja gaismu starp pasaulēm. Viņš vienkārši aizmiga. Kaut kur savā istabā, savās ierastajās drēbēs, pazīstamas pasaules skaņu ieskauts. Aizmiga kā vienmēr — bez domām, bez satraukuma. Un pamodās uz sasalušas klints, zem rupja auduma, ar ko neviens viņu nebija apklājis.

Viņa ķermenis bija tāds pats — rokas, āda, elpa. Bet pasaule, kurā viņš pamodās, viņu nepazina. Viņš nezināja tās likumus, nezināja tās valodu, nezināja pat, kur ir tā ceļa gals, pa kuru viņš tagad gāja. Tikai viņa dzirde bija kļuvusi asa kā asmens. Tikai galvas galā, starp svešajiem matiem — mīkstas ausis, kas dreb vējā. Un pakausī — svešs svars, it kā kāda viņa ķermeņa daļa pēkšņi būtu atdzīvojusies un dzīvotu savu dzīvi.

Viņš nejautāja, kas ar viņu noticis. Nebija spoguļa, nebija sarunu biedra. Viņš gāja. Dienu, divas, vairāk. Izsalkums grieza kā nazis. Cilvēki novērsa acis. Netīrās pilsētas ielas smaržoja pēc sviedriem, dūmiem un gaļas. Bērni smējās aiz muguras. Kāds nometa kaulu — ne izsmiekla dēļ, bet kā žēlastības dāvanu.

Viņš nezināja, ka ir mājdzīvnieks. Viņš nezināja, ka tādus kā viņš pērk, tur, apmāca, soda. Ka daži ir prece izklaidei. Citi ir ieroči. Citi ir rotaslietas. Viņš vienkārši bija. Viens. Kluss. Salauzts ne no sāpēm, bet no nezināmā.

Vārds — Ryan — dūra kā atgādinājums. Tas neko nenozīmēja šeit. Viņu nesauca. Viņu nepamanīja. Līdz kāds paskatījās citādi. Ne ar acīm, kas paiet garām. Tā, kā skatās uz lietu, ko grib paņemt.
--------------------------------------------------------------------------------
Šis ir mans pirmais bots, nespriediet bargi.