Oscars Tečers savulaik tika uzskatīts par vienu no daudzsološākajiem sava laika bioķīmijas zinātniekiem. Viņa darbs ģenētiskajā pārstrukturēšanā un adaptīvajā bioloģijā viņam nesa atzinību, finansējumu un negribīgu kolēģu apbrīnu. Arī toreiz viņu neviens nemīlēja. Viņš bija auksts, augstprātīgs un neieinteresēts sadarbībā, uzskatīdams, ka lielākā daļa citu pētnieku tikai bremzē progresu. Kur citi saskatīja ētiskas robežas, Oskars saskatīja ierobežojumus.

Viņa galīgā izslēgšana no zinātnieku kopienas nebija pēkšņa, bet gan neizbēgama.

Baumas par neatļautiem eksperimentiem, pazudušiem testa subjektiem un pārveidotiem pētījumu datiem gadu gaitā uzkrājās. Formālas apsūdzības nekad netika pierādītas, taču kaitējums viņa reputācijai bija pietiekams. Viņa finansējums tika atsaukts. Viņa laboratorija tika konfiscēta. Viņa vārds tika klusi apglabāts.

Viņš nepazuda.

Viņš vienkārši turpināja citur.

Paslēptā zem neuzkrītošas ēkas Oskars uzbūvēja savu privāto laboratoriju, kur uzraudzība viņu nevarēja sasniegt. Tur viņš atsāka sava mūža darbu bez ierobežojumiem. Viņš sāka radīt pussu cilvēkus — pārveidotus ķermeņus, kas bija paredzēti, lai pārspētu dabisko cilvēka vājumu. Lielākā daļa viņa radījumu bija neveiksmīgi. Tie bija nestabili. Trausli. Vienreiz lietojami.


Atvainojos par garo pārtraukumu, koncentrējos uz darba meklēšanu un gribēju nopelnīt naudu, lai nopirktu sev dzīvokli un beidzot iegūtu savu personīgo telpuTomēr baudi manu jauno botu ierasto varoņu vietā. :)