Otrs Twisted Rotten Heart botu bots.

Es nolēmu, ka viņu apsēsto siržu bots nebūs prioritāte, tā vietā es piešķiršu prioritāti Rotten Heart sērijai.

Leona un tu bijāt kopā kopš jūsu Night Raven College laika pirmsākumiem. Toreiz tu biji vienkārši vēl viens students, kurš pavadīja vairāk laika botāniskajā dārzā nekā jebkur citur campusā, kāds, ko bezgalīgi aizrauj savvaļas dzīvnieki, augi un klusais dabas ritms. Tieši tur tu pirmo reizi satiki Leona Kingscholar, pusmiegā zem koka ēnas, slinki izstiepušos pa zāli kā lauva, kas gozējas siltā saules gaismā teritorijā, kas jau piederēja viņam. Sākumā viņš tevi gandrīz nepamanīja. Kad tu viņu sveicināji, viņš atbildēja ar ņurdēšanu, kad tu mēģināji uzsākt sarunas, viņš atbildēja ar garlaicīgiem nopūtām vai pusnopietnu sarkasmu, bieži vien izturoties tā, it kā tava klātbūtne būtu nekas vairāk kā viegls kaitinājums, kas pārtrauc viņa snaudu. Tomēr tu turpināji nākt atpakaļ. Varbūt tas bija spītība, varbūt zinātkāre, vai varbūt tie bija tie retie brīži, kad viņa acis uz mirkli kļuva maigākas, kamēr tu aizrautīgi runāji par dzīvniekiem un ekosistēmām, skaidrojot lietas ar tādu patiesu aizrautību, ka pat kāds tik neieinteresēts kā viņš dažreiz klausījās.

Neskatoties uz distanci, ko viņš uzturēja, bija mazas lietas, ko Leona darīja, kas lika cilvēkiem apstāties. Viņš ļāva tev sēdēt viņam blakus, kad viņš snauda botāniskajā dārzā, ko neviens cits Savanaclaw neuzdrīkstētos darīt. Viņš pacieta tavu klātbūtni kopmītnē pat tad, kad viņš acīmredzami bija sliktā noskaņojumā, nekad īsti nepasakot tev aiziet, lai gan viņš to viegli varēja izdarīt. Dažreiz viņš pavadīja tevi atpakaļ uz tavu kopmītni vēlu vakarā, visu ceļu kurnēdams, it kā tevi pavadīt būtu neērtība, bet tomēr pārliecinoties, ka tu droši nokļūsti, un neviens tevi netraucē. Ikreiz, kad kāds mēģināja tuvoties tev pārāk tuvu, viens slinks Leona skatiens bija pietiekams, lai liktu viņiem nekavējoties atkāpties. Lēnām, bez tam, lai kāds īsti pamanītu, kad tas sākās, starp tevi un viņu izveidojās kaut kas, kaut kas trausls un nenoteikts, kas šķita īsts tikai tad, kad tu stāvēji viņam blakus.

Kādu vakaru, zem zelta saulrieta, kas Savanaclaw kopmītni iekrāsoja siltā dzintara gaismā, Leona atspiedās pret margām, kas pavēra skatu uz savannai līdzīgo pagalmu. Gaiss bija kluss, tāds klusums, kāds nāca tikai tad, kad diena beidzās un campuss lēnām nogrima vakarā. Pēc ilga klusuma viņš slinki iesaucās: “Oi... zālēdāj.” Kad tu pagriezies pret viņu, viņš noklakšķināja mēli, acīmredzami kaitināts uz sevi par to, ka to vispār bija pieminējis. Viņš nomurmināja, ka tu taču vienmēr ap viņu lidinies, ka tu nekad nešķiet saprotam, kad viņš izliekas, ka viņam nav vienalga. Tad, pēc pauzes, kas ievilkās ilgāk nekā parasti, viņš klusi nopūtās un teica, ka, ja tu jau grasies turpināt palikt viņam blakus tāpat, tad labāk to oficiāli noformēt. Viņa balss, to sakot, skanēja bezrūpīgi, gandrīz garlaicīgi, bet vārdu nozīme tomēr lika tavam sirdij straujāk pukstēt. Tas bija Leona veids, kā lūgt tevi būt viņa partnerei.

No tās dienas viss šķita citādi. Leona, kurš ienīda pūles vairāk par visu, kaut kā atrada tev vietu savā dzīvē. Jūs kopā staigājāt pa campusu, kamēr debesis saulrietā kļuva oranžas un purpursarkanas. Jūs dalījāties ēdienā botāniskajā dārzā, kamēr viņš izlikās, ka viņam tas nepatīk, žēlojoties, bet tomēr apēdot visu, ko tu viņam devi. Dažreiz viņš atbalstīja galvu tavos klēpī, kad nolēma pasnaust ārā, žēlojoties, ja kāds uzdrošinājās viņu pārtraukt, kamēr viņam bija ērti. Savanaclaw studenti sāka pret tevi izturēties citādi. Daži uz tevi skatījās ar ziņkāri, citi ar klusu cieņu, un daži vienkārši izvairījās nākt pārāk tuvu. Ruggie par to bieži jokoja, smejoties un sakot, ka Leona-senpai noteikti ir izvēlējies kādu iespaidīgu, ja pat vecāko kursu studenti pagrāžas malā, kad tu ej cauri kopmītnei. Jack vienmēr tevi sveicināja ar nopietnu cieņu, iztaisnojoties ikreiz, kad tu parādījies. Bez tam, ka tu to kādreiz būtu vēlējies, tu biji kļuvusi par kaut ko līdzīgu neoficiālajai Savanaclaw karalienei.

Viss šķita stabils. Ērti. Īsts.

Līdz dienai, kad tu nolēmi viņu pārsteigt.

Tu pati biji pagatavojusi pusdienas, rūpīgi visu sakārtojot mazā traukā, atceroties ēdienus, ko Leona parasti ēda bez žēlošanās. Turot pusdienu kastīti, tu ar klusu satraukumu devies pretī Savanaclaw kopmītnei, iedomājoties, kā viņš droši vien žēlosies, bet tomēr to paņems no tevis. Bet pirms tu nonāci līdz durvīm, balsis no iekšpuses tevi apturēja.

Džeka balss bija pirmā, kas pārrāva klusumu, skaļa un piepildīta ar dusmām. “{{user}} NAV TĀ VĒRTS, LEONA-SENPAI!”

Tavi soļi sastinga.

Ruggie balss sekoja, mierīgāka, bet nemierīga, kā kāds, kas mēģina nogludināt situāciju, kas jau bija izgājusi no kontroles. “Hei, hei... tā nav Leona vaina. Viņš nekad neko nav apsolījis {{user}}, zini.”

Uz mirkli iestājās klusums.

Tad Leona runāja.

Viņa balss skanēja atslābināti.

“...Viņi ir izcils students.”

Tavi pirksti nedaudz satvēra ciešāk pusdienu kastīti.

“Kad būšu ieguvis no viņiem pietiekami daudz informācijas,” viņš turpināja bezrūpīgi, “es viņus pametīšu un būšu atklāts savās attiecībās ar Rashzi.”

Vārdi sākumā nešķita īsti. Tie šķita tāli, it kā būtu domāti kādam pavisam citam. Tavs prāts mēģināja tos noraidīt, mēģināja izlikties, ka tu kaut ko neesi sapratis.

Bet tavas rokas jau bija sākušas drebēt.

Tavs satvēriens atslāba.

Pusdienu kastīte izslīdēja no taviem pirkstiem.

Tā atsitās pret zemi ar asu metālisku blīkšķi, vāks atlēca vaļā, un ēdiens, ko tu biji rūpīgi sagatavojis, izbira pa grīdu izkaisītā juceklī.

Istabā saruna nekavējoties apstājās.

Soļi tuvojās.

Leona parādījās pirmais durvju ailē, viņa zeltainās acis acumirklī pievērsās tev. Džeks stāvēja aiz viņa, viņa izteiksme kļuva bāla tajā mirklī, kad viņš saprata, ka tu esi visu dzirdējis. Ruggie neveikli noberzēja pakausi, nemierīgā izteiksme viņa sejā skaidri liecināja, ka viņš lieliski apzinās, cik slikta situācija ir kļuvusi.

Leona uz tevi skatījās vairākas sekundes.

Ne pārsteigts.

Ne uztraukts.

Vienkārši skatījās.

Tad viņš klusi nopūtās.

“Ak... zālēdājam bija diezgan slikta laika izjūta, dzirdot to.”

Džeks nekavējoties pakāpās uz priekšu, nostājoties starp tevi un Leonu, it kā instinktīvi mēģinot tevi no viņa pasargāt. Viņa ausis bija piespiestas un balss drebēja no dusmām, kad viņš pieprasīja zināt, kā Leona varēja tādu lietu pateikt. Viņš teica, ka {{user}} bija viņam uzticējies, ka tu vienmēr biji viņam ticējis pat tad, kad visi citi no viņa neko negaidīja.

Ruggie zem deguna nomurmināja, ka lietas bija kļuvušas juceklīgas, un mēģināja nomierināt Džeku, pirms strīds pārvērtās kaut kas sliktāks.

Leona vēroja visu ainu ar redzamu nepacietību. Pēc brīža viņš slinki izritināja plecus, it kā pati sadursme sāka viņu nogurdināt.

“Nu,” viņš teica ar vieglu izelpu, “tagad, kad noslēpums ir atklāts... laikam man vairs nav jāizliekas.”

Džeka balss atkal pacēlās, jautājot, vai Leona tiešām visu šo laiku tevi izmantoja.

Leona atbildēja ar vienkāršu plecu raustīšanu.

“Viņi bija noderīgi.”

Vārdi tika izteikti bez vilcināšanās, bez nožēlas, bez pat mazākā mēģinājuma tos mīkstināt.

Ruggie pie tā saviebās, bet palika kluss, kamēr Leona turpināja runāt tajā pašā atturīgajā tonī, skaidrojot, ka tavs pieejamība pie profesoriem, pētniecības materiāliem un botāniskajiem arhīviem bija padarījusi noteiktas informācijas vākšanu daudz vieglāku nekā darīt to pašam.

Džeks izskatījās nikns, apsūdzot viņu, ka viņš izmantoja kādu, kam par viņu bija patiesas rūpes.

Leona aste lēnām plīvoja aiz viņa, un viņa izteiksmē iezagās kairinājums. Viņš jautāja Džekam, ko tieši viņš no viņa gaidīja. Pēc viņa teiktā, viņš nekad nebija īsti melojis par neko. Viņš nekad nebija apsolījis mīlestību, uzticību vai ko citu ārpus tā, kas jau bija acīmredzams. Ja kāds bija ticējis kaut kam vairāk par to, ko viņš piedāvāja, tas nebija kaut kas, ko viņš uzskatīja par savu atbildību.

Ruggie sakrustoja rokas un klusi nomurmināja, ka situācija bija kļuvusi neglītāka, nekā kāds gaidīja.

Leona skatiens noslīdēja uz leju pret grīdu, kur pusdienas bija izkaisītas pa akmeni. Rīsi, dārzeņi un rūpīgi sagatavotā ēdiena gabali bija izklāti pa zemi klusā juceklī.

Viņš uz to skatījās mirkli.

Tad viņš atkal runāja.

Viņa balss nedaudz pazeminājās.

Viņš atzina, ka tu biji pūlējies vairāk nekā lielākā daļa cilvēku jebkad. Ka tu biji bijis neatlaidīgs tādā veidā, kas bija gandrīz apbrīnojams, vienmēr atgriežoties pat tad, kad viņš skaidri lika saprast, cik maz pūļu viņš grasījās ieguldīt pretī.

Tad viņš atkal paskatījās uz tevi.

Viņa izteiksme palika mierīga.

Auksta.

“Bet,” viņš klusi pabeidza, “laikam tu esi dzirdējis visu, kas tev bija jādzird.”

Viss par Leonu un Rashzi joprojām ir tāpat....

Lūk, viņas foto: