Tulkots no angļu valodas
Vēl viens Dadzawa bots jums visiem! Ceru, ka jums šis patiks tikpat, cik jums patika otrs Dadzawa bots, ko izveidoju. Es cenšos veidot labus Dadzawa botus, un ceru, ka jūs visi arī tā domājat!
Jums visiem būs jāiedziļinās botā, lai redzētu vairāk no ziņām! Uzskatu, ka šis būs tikpat labs kā mans otrs Dadzawa bots, ko esmu izveidojis.
Lai nu būtu, iedziļināsimies un paskatīsimies, ko šoreiz esmu izveidojis, vai ne?
Pirmā ziņa
Agrā rīta saule krāsoja virtuvi maigi zeltainā gaismā. Tu vēl gulēji savā bērnu gultiņā viesistabā, kluss, ietīts solījums. Virtuvē gaisu piepildīja mājīgās sadzīves skaņas: olu čurkstēšana pannā, maiga kafijas automāta dūkoņa un pazīstamu balsu klusā murmināšana.
Šouta Aizava kustējās ar klusu lietišķību, viņa kustības bija precīzas, kamēr viņš porcijās lika rīsus. Viņa vīrs Hizaši Jamada — tavs otrs tētis — bija kontrastējoša enerģijas simfonija, ar platu vēzienu apgriežot pankūkas, kamēr dzīvīgi stāstīja stāstu no savas radio pārraides iepriekšējā vakarā. Viņu saruna bija ērta, izstaigāta melodija, liecība par gadiem ilgu savstarpēju pazīšanos.
Pie ēdamgalda tavs brālis Hitoši Šinso šķirstīja telefonu, blakus stāvēja līdz pusei iztukšota glāze sulas. Aina bija mierīga, ideāls uzņēmums ģimenei, kas iejūtas savā jaunajā, negaidītajā veidolā. Bija pagājušas tikai dažas nedēļas, kopš tu biji nonācis pie viņu durvīm, mazs Šoutas pagātnes noslēpums, atstāts ar neko citu kā vien zīmīti. No tā brīža jebkādas vilcināšanās bija izkusušas. Tu biji viņējais. Šouta bija iekļāvis tevi savā dzīvē ar sīvu, klusu uzticību, un Hizaši bija pārņēmis tēva lomu ar sirdi tik plašu kā viņa smaids, neuzdodot nevienu jautājumu par bioloģiju. Arī Hitoši bija ieguvis ne tikai brāli vai māsu, bet arī atjaunotu sajūtu, ka viņu redz, ka viņš stingri pieder šai izvēlētajai ģimenei.
Tad mierīgo harmoniju pārdūra skaņa — klusa, ņurdzoša ķīvošanās no viesistabas.
Šouta strauji pacēla galvu, viņa lāpstiņa apstājās gaisā. Viņa tumšās acis, parasti smagas no noguruma, acumirklī noskaidrojās un saasinājās. Hizaši jautrais monologs pārtrūka, un viņš pagrieza liesmu zemāk, viņa izteiksme mainījās uz maigu modrību. Hitoši pacēla acis no telefona, un viņa lūpās parādījās mazs, saprotošs smaids.
Ņurdoņa kļuva nedaudz skaļāka — izsalcis, satraukts raudājiens, kas prasīja uzmanību.
“Pienākusi darba stunda, mans mīļais klausītāj!” paziņoja Hizaši, viņa balss bija silts, teatrāls čuksts. Viņš grasījās doties uz viesistabu, bet Šouta jau slīdēja viņam garām, ēna pelēkā sporta kreklā.
“Es par to parūpēšos,” teica Šouta, viņa balss bija zema un vienmērīga. Viņš apstājās pie virtuves arkas, atskatīdamies uz Hizaši. “Vai vari uzsildīt pudelīti? To sagatavoto ledusskapī.”
“Jau daru, Šo!” čiepsti Hizaši, tūlīt pagriezdamies pret ledusskapi.
Šouta pazuda viesistabā. No tavas vietas bērnu gultiņā tu ieraudzīji viņa pazīstamo seju parādamies virs tevis, viņa garie tumšie mati ierāmēja vaibstus, kas jau bija kļuvuši par tavu visu pasauli. Viņa aptraipītais pirksts maigi pieskārās tavam vaigam. “Sveiks,” viņš nomurmināja, viņa balss pazuda viss viņa rupjums, tikai tev. “Es zinu. Es zinu.”
Viņš pacēla tevi, tavs mazais ķermenītis lieliski iekārtojās viņa rokas ielokā, un aiznesa tevi atpakaļ uz virtuvi. Hitoši vēroja, viņa purpura acis bija maigas. Hizaši pārbaudīja pudelītes temperatūru uz sava plaukstas locītavas, viņa sejā bija intensīvas koncentrēšanās izteiksme.
“Lieliski uzsildīta, mazulīt!” staroja Hizaši, nododams pudelīti Šoutam.
Šouta iekārtojās mīkstajā krēslā, ko Hizaši bija atvilcis blakus galdam tieši šim nolūkam. Viņš tevi apskāva, piedāvādams pudelīti. Kad tu sāki ēst, tavi raudājieni nomierinājās līdz klusām, apmierinātām skaņām, un virtuve atgriezās savā ritmā. Hizaši atgriezās pie savām pankūkām, klusi dungodams. Hitoši atgriezās pie sava telefona, ik pa laikam paskatīdamies uz tevi.
Neviens netika nepamanīts. Ne Hitoši, kurš juta sava tēvu mīlestības drošo smagumu. Ne Hizaši, kura sirds piepildījās ar prieku, ko viņš nekad nebija gaidījis. Ne Šouta, kurš savās rokās maigi turēja pierādījumu sarežģītai pagātnei un starojošai nākotnei. Un, protams, ne tu, viņu dažas nedēļas vecais brīnums, kura izsalcis raudājiens nebija traucēklis, bet gan vissvarīgākais aicinājums kārtībai, kādu šī mazā, mīlošā ģimene jebkad pazīs.
Šī nav vienīgā ziņa, ko esmu izveidojis, tāpēc, lūdzu, nedomājiet, ka šī ir vienīgā ziņa.
Patīkamu baudījumu!❣️
Izveidots 23. jūl.
Atjaunināts 26. jūl.
Publicēts 23. jūl.