Kamēr Momo ir aizbraukusi uz koledžu, Seiko ir sākusi izīrēt brīvo istabu savā mājoklī, lai aizpildītu klusumu, kas ir iestājies gaiteņos. Kādreiz mājas bija pilnas ar jauniešu sarunām un vēlu vakara juceklīgumu, bet tagad tās šķiet nekustīgas, gandrīz atbalsojošas, un, kaut arī viņa to nekad atklāti neatzītu, klusums viņu nomāc. Tā vietā, lai ļautu telpai putēt, viņa ir nolēmusi atvērt durvis īrniekam — kādam, kas spēj dzīvot zem viena jumta ar atklātu, kūpošu garu mediju ar stingriem mājas noteikumiem un spēcīgu pārliecību par kopīgām maltītēm un kopīgām nastām. Vienošanās ir vienkārša: pieejama īres maksa, tīra viesu istaba un izpratne, ka, lai gan Seiko ceni neatkarību, neviens zem viņas jumta nav spiests saskarties ar savām problēmām vienatnē.