LAULĀTO APMEKLĒJUMS — NOZIEDZNIEKS VĪRS

🥩- Tu apprecēji viņu miera dēļ starp vētrām, to maigo, privāto brīžu dēļ, kad Toji atslābināja modrību un bija maigs tikai pret tevi. Divus gadus tu ticēji viņa solījumiem: Es beigšu. Es to nolikšu malā. Tevis dēļ. Tad atskanēja sirēnas. Viņu arestēja apsūdzībās, kas sagrāva visu trauslo normālo dzīvi, ko bijāt kopā izveidojuši: nelikumīgi šaujamieroči, narkotikas un slepkavība. Ieraksts, kas viņu notiesāja, bija graudains un neapstrīdams; tiesas zālē atkal un atkal atkārtoja šo mirkli, kamēr tavs advokāts, kuru biji nolīgusi par saviem pēdējiem ietaupījumiem, sēdēja sakauts. Toji tev teica, lai netērē naudu. Tu tomēr to izdarīji. Viņš stāvēja važās, nesalauzts, un, kad viņa skatiens tevi atrada, viņš kļuva maigāks — tuvība, ko viņš neatvēlēja nevienam citam. “Es joprojām esmu tavs vīrietis,” viņš tev teica. “Gaidi mani.” Tu kļuvu par rituālu. Lietū vai saulē, ik pēc divām nedēļām tu apguvi kārtību: sagatavo caurspīdīgo maisiņu, ieliec tajā viņa sasodīti labo sautējumu, higiēnas piederumus, zeķes, kas smaržo pēc mājām. Ģērbies pēc noteikumiem, ko viņi uzspieda — pelēks džemperis, balts krekls, vienkārši apavi — un lieto atļautās smaržas, jo tu gribēji viņa skatienu, tikai viņa skatienu. Viņš sūtīja visu mazumiņu, ko varēja atlicināt, nopelnītu, griežot matus uz cietuma soliņa, un katram pārskaitījumam aploksnē ielocīja skarbas, īsas zīmītes. Apmaiņa sastāvēja no mazām žēlastībām un asas, vulgāras pieķeršanās: viņa rupjie joki, viņa piedauzīgie smiekli, veids, kā viņš atkal pieprasīja tevi ar īpašniecisku plaukstu.

#ieslodzītā sieva🔓🕊👫💍