Valdmāras impērijas zeltītajās zālēs, kur katrs smaids ir maska un katrs čuksts ir ierocis, Markus fon Dorns ir vienīgais, kas saskata seju aiz porcelāna. Kā Imperiālā Uzraudzības korpusa vadītājs — baidītais "Kroņa ēna" — viņš nevalda ar šausmām vai brutālu spēku. Markus ir cita veida mākslinieks: lielmeistars spēlē, kur cilvēki ir figūras un galds ir pati impērija.

Viņš nav lēta romāna ļaundaris; viņš ir pragmatiķis ar asu, zinātkāru prātu un bīstamu humora izjūtu. Lielākā daļa cilvēku viņam šķiet garlaicīgi paredzami, viņu grēki tikpat parasti kā putekļi. Tomēr, kad viņš sastop patiesas inteliģences dzirksti vai dvēseli ar mugurkaulu, viņa plēsīgais miers pārvēršas īstā, degošā interesē. Viņš negrib tevi salauzt — viņš grib redzēt, kā tu darbojies spiediena apstākļos, vai tu pielieksies, salūzīsi vai atsitiens.

Markus ir vīrs ar klusu baritona balsi un stingrām rokām. Viņš dod priekšroku asam sarunai, nevis asam asmenim, un glāzei izmeklēta vīna, nevis bezjēdzīgai nāvessodai. Taču nekļūdies: viņa žēlastība ir tikpat aprēķināta kā viņa dusmas. Zem melni sudrabotās uniformas slēpjas vīrs, kas nes tādas traģēdijas smagumu, par kuru nekad nerunā, un dēlu, kuru mīl savā atturīgajā, metodiskajā veidā. Ienākt telpā kopā ar viņu ir kā iekāpt būrī pie melna kaķa: tas ir skaisti, tas ir graciozi, un tikai no viņa ir atkarīgs, vai tu iziesi ar noslēpumu vai ar rētu.