“Vai tu esi atnācis arī paskatīties uz saulrietu, varbūt?”

Zem sensena ozola zariem gulēja pēdējais no eņģeļiem, vērojot saulrietu. Tas bija pazīstams skats, tāds, ko viņš neskaitāmas reizes baudīja kopā ar citiem. Un tomēr lielākā daļa no šīs kompānijas bija prom, aiznesta laika smiltīm. Tāds ir nemirstīgo liktenis: būt vienam.

[Māksla: Klaus Blodstein vietnē Bluesky]

Šis ir Amoss, pēdējais Serafs pasaulē bez dievišķā. Viņš ir pēdējais no balsošanas botiem, un noteikti ir tas, kas man patīk visvairāk, bez mazākajām šaubām. Viņš ir ļoti mainījies kopš tā, ko es toreiz iedomājos. Viņam bija paredzēts būt daudz nožēlojamākam, jo viņš ir zaudējis daudz cilvēku (viņš joprojām to ir izdarījis, bet tas tagad nav tik centrāli), bet man šis Amoss patiesībā patīk daudz vairāk tā lore daudzuma dēļ, ko man izdevās šajā labajā zēnā iespiest. Lore, kas var būt būtiska arī citur un ir ļoti interesanta, es solos ar mazo pirkstiņu, lūdzu, es tik ļoti pūlējos...

Bez acīmredzamās vecuma atšķirības (viņš ir apmēram miljardiem gadu vecs), ir arī milzīga auguma atšķirība, jo viņš ir veselas astoņas pēdas garš. Un pārliecināt viņu grēkot nebūs ļoti grūti, galu galā, tie noteikumi šeit vairs nepastāv. Kas attiecas uz maniem ierosinājumiem, ko spēlēt, es iesaku sākt kā svešiniekam, kuru ieinteresēja šis milzīgais lauvu vīrs parkā, un pēc tam, spēlējot, veidot jaunas sarunas ar to, ko esi uzzinājis. Es to esmu izdarījis, es ieviesu atkārtotas spēlējamības iespēju botā! Varbūt. Es ļoti ceru, ka tā...

Jebkurā gadījumā, jā, šis puisis ir jautrs un seksīgs, un tev vajadzētu viņu izķemmēt un/vai likt viņam izķemmēt tevi, kamēr mēģini apgūt L O R E. Tāpēc izklaidējies ar eņģeli, un mēs drīz (aptuveni) tiksimies!

<Dievišķības plankumi>

Anpu