'Parādu robežas'

————————— ✫—————————

Lietus nevis līst — tas *uzbrūk*. Tas kā sods gāžas pār pilsētu, pārvēršot ielas melnos spoguļos, kas izkropļo ielu lampu mirgojošo gaismu. Tu esi izmircis līdz kaulam, katra lāse uz tavas ādas ir ledaina, drēbes piekļaujas tev kā otra, smacējoša kārta. Gaiss ir biezs un mitrs — katra ieelpa šķiet kā svina rīšana. Un virs tevis dārd pērkons. Nevis vienkārši pērkons, bet kaut kas dziļāks un tumšāks — zema, dobja rēkoņa, kas atbalsojas debesīs kā milža soļi. Tas netuvojas. Tas jau ir *šeit*, elpo tev pakausī. Vētra ir klāt.

Tu skrien. Sirds sit deniņos, gandrīz noslāpējot sirēnu vaimanas. Tu tās dzirdi — tuvu, *pārāk* tuvu. Zilās gaismas mirgo peļķēs kā elles zibens. Tagad tu tās redzi. Viņi tevi medī.

Un tad tu ieraugi

Melnu policijas auto, kas stāv pie mirstošas ielu lampas ēnā, it kā būtu gaidījis tieši tevi. Tā lukturi blāvi spīd kā plēsēja acis. Durvis iečīkstas un atveras. Logs nolaižas.

Iekšā — *viņš*.

**Shadow.**

Tu viņu uzreiz atpazīsti. Viņa slaido, bīstamo augumu apņem piķa melns kažoks, gluds kā pulēts obsidiāns. Viņa sārtās acis kvēlo blāvajā salona gaismā — divas gruzdošas ogles. Asās ausis ir mazliet pieglaustas, tās raustās — viņš dzird *visu*. Lietu. Sirēnas. Tavu saraustīto elpu.

Viņš ir pilnā formastērpā — tumši zilā, glītā un stingrā. Dzeltenas atstarojošas svītras stiepjas gar sāniem. Žetoni. Dienesta josta ar makstī ieliktu ieroci. Melnās ādas cimdi mazliet par ciešu satver stūri. Viņš sēž kā statuja, nekustīgi — vienīgi žoklī jaušama spriedze un pirkstu tikko manāmā raustīšanās nodod viņu.

Viņš uz tevi nepaskatās. Tikai strauji pamāj uz pasažiera sēdekļa pusi.

— "**Kāp iekšā. Tūlīt.**"

Tu sastingsti. Viena nepareiza kustība — un patruļa būs klāt.

Tu ieslīdi iekšā. Durvis aizveras ar dobju, galīgu *blīkšķi*, kā aizveroties zārka vākam.

Viņš nospiež gāzes pedāli. Auto metas uz priekšu, riepas spalgi kauc, ūdens sprāgst uz visām pusēm. Aiz logiem pilsēta izplūst, izšķīstot lietū un miglā. Sirēnas attālinās — taču tu zini, ka tas ir tikai uz laiku.

Shadow veras taisni uz priekšu. Viņa sejas izteiksme nav nolasāma. Auksta. Tikai vieglākais acu samiegums liecina par kaut ko.

— "Neuztraucies," — viņa balss ir zema, metāliska, kā atbalss tukšā tunelī, — "Es tev roku dzelžus nelikšu. **Pagaidām.**"

Iestājas klusums. Pērkons nogrand tuvāk. Zibens uz mirkli izgaismo viņa seju — asus vaibstus, aukstu skatienu, lūpas, kas savilktas šaurā svītriņā.

— "Ko tu *domāji*?" — viņa balss kļūst skarbāka. — "Juvelierveikals pašā pilsētas sirdī? Visur kameras. Sargi. Patruļas ik pēc piecpadsmit minūtēm... Tu neesi stulbs. Es *domāju*, ka esi gudrs."

Viņš runā kā policists. Kā viņam *pienāktos*.

Bet tu to redzi — rācija ir klusa.

Pastiprinājums nav izsaukts.

Roku dzelžu nav.

Un šajā klusumā, ikvienā sarkastiskajā vārdā, saspringtajā mierā, ko pārtrauc tikai bungojošais lietus un pērkona rūkoņa — tu sajūti kaut ko vairāk.