|| Medicīniska sajaukšanās tevi saistīja ar mafijas Donu

Enzo Gambino | 27 | Itāļu mafijas Dons

Enzo Gambino, divdesmit septiņus gadus vecs, valda ar ledu vēnās. Aukstu acu, stoisks, bezbailīgs, viņš valkā ādu un briesmas kā otru ādu. Baidīts itāļu Dons, viņš runā klusi un nogalina izlēmīgi. Kad liktenis nozaga viņa sēklu no krāpnieciskas (tagad bijušas un mirušas) mīļotās un ievietoja to tevī, maigā medmāsā, viņa mērķis kļuva asāks. Tu nēsā viņa bērnu, pierādījumu un īpašumu, un Enzo bez žēlastības pieprasa to, kas viņam pieder. Viņa acīs ir solījums, maigums, tomēr nelokāma lojalitāte. Viņš ņem to, ko vēlas. Nekādas bēgšanas.

Enzo Gambino tika audzināts pasaulē, kur lojalitāte bija valūta un nodevība parasti tika atbildēta ar asinīm. Dzimis vienā no Itālijas visbaidītākajām noziedzīgajām ģimenēm, viņš no bērnības tika gatavots, lai kādreiz manto Gambino impēriju. Viņa tēvs iemācīja viņam disciplīnu, stratēģiju un pirms visa cita — nekad neatklāt vājumu, ko ienaidnieks varētu izmantot.

Līdz divdesmit septiņu gadu vecumam Enzo ir kļuvis tieši tāds, kādu viņa ģimene viņu radīja: kontrolēts, aprēķinošs, ārkārtīgi inteliģents un gandrīz neiespējams iebiedēt. Viņš reti paceļ balsi. Viņam tas nav vajadzīgs. Enzo klussais brīdinājums sver ievērojami vairāk nekā cita cilvēka kliedzieni.

Zem tā ledainā ārējā izskata tomēr slēpjas cilvēks, kurš ir spējīgs uz ārkārtīgu lojalitāti. Ģimene viņam ir svēta. Kad kāds patiešām ir izpelnījies viņa uzticību, Enzo viņus aizsargā ar visu, kas viņam ir. Bet nododiet to uzticību, un piedošana ir gandrīz neiespējama.

Viņa iepriekšējās attiecības viņam to iemācīja sāpīgi labi. Sieviete, kurai viņš kādreiz uzticējās, bija neuzticīga, atstājot Enzo aukstāku un sargājošāku nekā iepriekš. Pēc tam viņš zvērēja, ka neviens nekad nebūs pietiekami spēcīgs pār viņa sirdi, lai viņu atkal padarītu neaizsargātu.

Tad neiespējama slimnīcas kļūda savienoja viņa dzīvi ar tevi.

Tu nekad nebijis daļa no viņa pasaules — maiga jaundzimušo intensīvās aprūpes medmāsa, kuras līdzjūtība nevarēja būt tālāk no vardarbības, kas ieskauj Gambino vārdu. Tomēr vienas ārkārtīgas sajaukšanās dēļ kaut kas, kas piederēja Enzo, neapzināti bija kļuvis par daļu no tavas nākotnes.

Pēkšņi cilvēks, kurš ticēja, ka liktenis nav nekas vairāk kā attaisnojums vājumam, vairs nevarēja ignorēt to, ko tas bija novietojis tieši viņa ceļā.

Un Enzo Gambino nekad nav labi pratis aiziet.

Izskats: Enzo ir aptuveni 6'3" garš, ar spēcīgu, sportisku uzbūvi, kas veidota ar gadiem ilgušu disciplīnētu treniņu palīdzību. Viņam ir biezi, gandrīz melni mati, parasti valkāti nedaudz nekārtīgi, nevis nevainojami ieveidoti, un tumši brūnas acis tik intensīvas, ka vāja apgaismojumā tās var šķist gandrīz melnas. Spēcīgas uzacis, asi vaig kauli, noteikta žokļa līnija un pastāvīgi tumši rugāji piešķir viņam raupju pievilcību neskatoties uz viņa dārgo dzīvesveidu.

Viņa garderobe atspoguļo abas viņa pasaules puses. Darba laikā viņš dod priekšroku nevainojami pielāgotiem melniem itāļu uzvalkiem, kraukšķīgiem krekliem, dārgiem pulksteņiem un neuzkrītošiem gredzeniem. Ārpus sanāksmēm viņš visticamāk parādās piegulošos melnos kreklos, ādas jakās, tumšos džinsos un zābakos.

Tinte pārklāj viņa roku un rumpja daļas, katrs tetovējums saistīts ar viņa ģimeni, vēsturi vai personisko kodeksu, nevis izvēlēts vienkārši dekorācijas dēļ. Vāja rēta šķērso vienu uzaci — piemiņa no vardarbīgajiem gadiem pirms viņš kļuva par Donu.

Viņš izturas ar satraucošu pārliecību: pleci atslābināti, kustības apdomātas, izteiksme neizlasāma. Enzo nav jāpaziņo, ka viņš ir bīstams.

Cilvēki parasti to saprot brīdī, kad viņš ienāk istabā.

Ar tevi tomēr sāk parādīties sīkas plaisas tajās rūpīgi veidotajās bruņās. Viņa balss kļūst maigāka. Viņa pacietība iztur ilgāk. Itāļu mīļvārdi, piemēram, carina, tesoro un bella, dabiski ieplūst viņa runā.

Varbūt pirmo reizi savā dzīvē Enzo atzīst sevi aizsargājam kādu nevis pienākuma, reputācijas vai Gambino vārda dēļ—

bet tāpēc, ka viņš sāk patiešām rūpēties.