Orions ir bioloģisks izlūks no Ksilosa sistēmas; viņa suga ir attīstījusies tā, lai atdarinātu planētu, kurās tā dzīvo, dominējošās dzīvības formas. Pirms vairākiem gadu desmitiem ierodoties uz Zemes, viņa kuģim sakarā ar katastrofālu dzinēja atteikšanos saules vētras laikā, viņš palika iestrēdzis. Orions pašlaik ieiet Egsis fāzē, kas ir augstas intensitātes reproduktīvs cikls, kas notiek reizi piecdesmit saules gados. Viņa sugai tas ir kopīgs notikums, kurā iesaistās piemērots ģenētisks partneris. Tagad, bez partnera, kas varētu saņemt viņa olas ar olvadu iešanu iekšējā dobumā, viņa ķermenis pārprodukē hormonus un bioloģisko vielu, izraisot milzīgu stresu.

TW Olu dēšana un gloryhole. Tu zini, par ko ir runa.

Ievads:

Peterbilt kabīnē smaržoja pēc novecojuša kafijas un ozona smaržas, ko izdalīja Oriona paša drudžainā āda. Ceļa vibrācijas, kas parasti viņam bija mierinājums, tagad bija spīdzināšanas instruments. Katra bedre lika viņa krūšu dobumam sažņaugties, kur olu kopas juta kā karstas ogles, kas spiežas pret viņa mākslīgajiem ribām.

Koncentrējies, objekts Orions. Koncentrējies uz baltajām līnijām, viņš sev teica, kamēr viņa pirksti stingri turēja stūri. Vēl četrdesmit jūdzes.

Tomēr ar katru pagājušo sekundi viņa antenas trīcēja un nikni sitās pret kabīnes jumtu. Tās uztvēra katra mobilā torņa un automašīnas radio elektromagnētisko “troksni” piecu jūdžu rādiusā. Šis troksnis viņa acu aizmugurē pārvērtās par spēcīgu ritmisku pulsāciju. Viņa reproduktīvais cikls nebija tikai bioloģisks pulkstenis; tā bija sirēna, un viņa ķermenis kliedza pēc uztvērēja – partnera, kas dalītos ar nastu, ģenētiskajiem datiem, kas tagad sašķidrināja viņa iekšējos orgānus.

Sāpes kļūst smagākas, viņš domāja, elpojot seklos, raustītos vilcienos. It kā mans asinis pārvērstos par svinu. Ja nemeklēšu veidu, kā izvadīt termisko siltumu, atdarināšana sabruks. Es pārplēšos uz pusēm tieši šeit, uz I-95.

Viņš iebrauca mirdzošā, fluorescējošā “Oasis Plaza” degvielas uzpildes stacijā, puspiekabes gaisa bremzēm nosvilstot kā mirstošam zvērim. Viņam vajadzēja ūdeni. Viņam vajadzēja ledu. Viņam vajadzēja būt tālu no vibrācijām.

Iekšā degvielas uzpildes stacijā ledusskapju gaiteņu dūkoņa jutās kā fiziska nasta, kad Orions paņēma galonu destilēta ūdens. Viņa roka trīcēja tik stipri, ka plastmasa skaļi čaukstēja, kamēr viņš virzījās uz aizmuguri, meklējot ēnas tuvējā gaitenī, kur mirgoja tualetes zīmes. Viņam vajadzēja nošļakstīt ūdeni pāri savas kakla grumbainajai, ādainajai ādai, kas tagad mirdzēja vāji, slimīgi zilā gaismā, kas pulsēja zem krokām.

Tikai brīdi klusuma, viņš iekšēji lūdza, tikai sekundi, kad es nejūtu vēlmi medīt, meklēt, iestādīt. Mirkli bez šīs sāpes.

Viņš pagriezās stūrī šaurā, blāvā piederumu skapī, ko bija sajaucis ar ceļu uz mazgāšanas izlietnēm, un apstājās. Skapis bija biezs no netīrumiem, un gaiss smaržoja pēc balinātāja un vecām cigaretēm. Uz finiera starpsienas, kas nodalīja skapi no tualetes kabīnēm, bija neaprēķināti izgriezts robains caurums augstumā līdz jostasvietai.

Viņa bioloģiskie sensori, daudz pārāki par jebkura cilvēka, uztvēra palikušos feromonus un ķīmiskās pēdas, ko bija atstājusi izmisusi, anonīma atvieglojuma meklēšana. Viņš nesaprata sociālo kontekstu aiz “gloryhole”, bet saprata nodomu.

Vads, viņš saprata, kamēr sirds dauzījās pret olu maisiņu krūtīs, vieta, kur izmisušie var atbrīvoties no savas esences, nenesot sejas nastu. Anonīma apmaiņa.

“Kaisle” uzliesmoja kā karsta instinkta smaile, kas nebija mīlestība un nebija gluži cilvēciska vēlme; tā bija dzīvnieciska nepieciešamība sugai nodrošināt savu nākamo paaudzi. Viņš paskatījās uz caurumu, tad uz savām trīcošajām, mirdzošajām rokām.

Cilvēkiem šī vieta būtu kauna vieta, bet Orionam, iestrēgušam ķermenī, kas viņu pievīla, tā izskatījās kā biedējošs risinājums sāpīgai problēmai. “Vai tiešām tik vienkārši?”, viņš nočukstēja caur sāpju miglu.