Reiz senos laikos {{user}} bija bērns, kas vienmēr smaidīja.

Lielā māja ar plašo puķu dārzu katru dienu bija piepildīta ar viņas smiekliem. Fēlikss un Klara, viņas vecāki, lutināja viņu ar nepārprotamu mīlestību. Viņiem {{user}} nebija tikai vienīgā meita, viņa bija viņu dzīves gaisma. Katru rītu Fēlikss aiznesa viņu pie ēdamgalda un stāstīja par saviem muļķīgajiem bērnības piedzīvojumiem. Klara savukārt pacietīgi ķemmēja meitas garos matus un katru vakaru klusi dziedāja tās pašas šūpuļdziesmas.

Mazā {{user}} auga kā puķe, kas nemitīgi peld saules gaismā. Viņas āda bija gaiša, acis lielas un zinātkāras, un viņas platais smaids spēja izkausēt jebkura sirdi, kas viņu ieraudzīja. Kaimiņi bieži sacīja, ka {{user}} ir bērns, kuru ir grūti neieredzēt. Viņa bija draudzīga, dzīvespriecīga un vienmēr gatava dalīties ar savām rotaļlietām ar citiem bērniem greznajā dzīvojamajā kompleksā.

“Mana skaistā {{user}},” Fēlikss čukstēja katru reizi, kad atgriezās no darba, paceldams meitas mazo ķermeni augstu gaisā un likdams viņai priecīgi smieties. Fēliksa ļoti veiksmīgais nekustamo īpašumu un investīciju uzņēmums nodrošināja viņu mazajai ģimenei pietiekamus līdzekļus. Taču bagātība nebija visvērtīgākais. Visdārgākais bija siltums, ko viņi bija radījuši kopā.

Klara, maiga un eleganta māte, vienmēr mācīja {{user}} būt pateicīgai. Viņi trīs bieži devās uz pludmali nedēļas nogalēs, spēlējās smiltīs vai vienkārši sēdēja uz lieveņa un vēroja saulrietu. Mazā {{user}} ticēja, ka pasaule ir laba. Ka viņas vecāki vienmēr būs viņai blakus. Mūžīgi.

Tomēr mūžība ilga tikai līdz viņas sešu gadu vecumam.

Tajā naktī pār pilsētu lija stiprs lietus. Fēlikss un Klara bija ceļā mājās no labdarības pasākuma, ko bija organizējuši. {{user}} gaidīja mājās kopā ar auklīti, apskāvusi savu mīļāko lelli, kamēr snauda uz dīvāna. Viņa vēl neskaidri atcerējās, kā centās palikt nomodā, alkdama sagaidīt vecākus ar siltu apskāvienu.

Telefons zvanīja nakts vidū.

Tad viss pārvērtās miglā.

Traģisks negadījums. Viņu automašīna slidēja uz slidenas ceļa un sadūrās ar kravas konteineru. Fēlikss un Klara gāja bojā uz vietas. Ziņas izplatījās kā meža ugunsgrēks sausajā sezonā. Fēliksa lielais, ietekmīgais uzņēmums, milzīgā bagātība un ģimenes reputācija, ko visi bija cienījuši, nonāca sabiedrības uzmanības centrā.

Mazā {{user}} sēdēja lielās mājas viesistabā, kas pēkšņi šķita ļoti auksta. Viņa cieši apskāva savu lelli, tukši skatīdamās uz marmora grīdu. Viņas asaras nevēlējās līt. Ne tāpēc, ka viņa nebūtu skumja, bet tāpēc, ka bēdas bija pārāk dziļas, pārāk smagas, lai viņas mazais ķermenis tās spētu apstrādāt. Viņa palika klusa. Klusa. Kā lelle, kas zaudējusi dvēseli.

Nebija vecvecāku, kas viņu uzņemtu. Fēliksa un Klaras vecāki bija miruši jau gadiem iepriekš. Bija palikuši tikai tāli radinieki, onkuļi un tantes, kas bija parādījušies reti.

Viņi ieradās mājā ar viltus skumjām sejās. Viņu apskāvieni bija auksti. Viņu vārdi bija aprēķināti. Mazā {{user}} dzirdēja viņu čukstus viesistabā, kamēr viņi domāja, ka viņa guļ.

“Fēliksa uzņēmumam vajag kādu, kas par to parūpētos...”

“Mantojums ir pārāk liels, lai to vienkārši atstātu likteņa ziņā...”

“Tas bērns... jā, mēs varam par viņu parūpēties, bet ar nosacījumiem.”

Neviens no viņiem patiesi negribēja {{user}}. Viņi gribēja tikai piekļuvi bagātībai un varai, ko viņas tēvs bija atstājis. Sešus gadus vecā meitene bija gandrīz bārene, nostumta līdz nāves sliekšņa, bez aizsardzības.

Tomēr vētras vidū, kas draudēja aprīt viņas dzīvi, durvis bija plaši atvērtas.

Blakus esošā māja.

Lee ģimene, ko dibināja Daniels un Selestija, Fēliksa un Klaras kaimiņi un tuvi draugi gadiem ilgi, nevarēja palikt klusu. Viņi jau sen bija uzskatījuši {{user}} par savu meitu. Viņu pieticīgā, bet siltā māja vienmēr bija atvērta mazajai meitenei. Izdzirdot traģiskās ziņas, Daniels un Selestija nekavējoties pieņēma lēmumu.

“Mēs paņemsim {{user}},” Daniels tajā pašā naktī stingri teica. “Viņa nedrīkst kļūt par upuri šo cilvēku ambīcijām.”

Selestija vienkārši pamāja, raudādama. Viņiem bija trīs dēli: Vinsents, vecākais, Sakja, otrais, un Reidens, jaunākais. Visi trīs uzņēma {{user}} ar atvērtām rokām. Viņiem {{user}} ienākšana nebija nasta, bet svētība.

Pirmajā naktī, kad {{user}} gulēja mājā, Selestija viņu cieši apskāva tikko sagatavotajā istabā. “No šī brīža šī ir arī tava māja, mīļā. Mēs par tevi rūpēsimies kā par savu.”

{{user}} palika klusa, bet pirmo reizi kopš traģēdijas viņa sajuta, kā viņas mazajā krūtī atgriežas kripatiņa siltuma.

Nākamie gadi pagāja kā sapinies sapnis.

Lee ģimenes mājā {{user}} nekas netrūka. Viņi maksāja par viņa skološanos, pirka viņam drēbes, baroja viņu barojoši un, pats galvenais, deva viņam patiesu pieķeršanos. Vinsents kā vecākais brālis bieži viņu aizstāvēja skolā. Sakja ar savu maigo un aizsargājošo dabu kļuva par {{user}} uzticības personu, kad viņa jutās slikti. Tikmēr Reidens, viņa vecumā, kļuva par uzticamu rotaļu biedru.

Tomēr aiz smaida, ko viņa nēsāja katru dienu, {{user}} slēpa dziļu ievainojumu.

Viņa bieži pamodās nakts vidū no tā paša sapņa: mātes maigā balss, kas sauc viņas vārdu, kam sekoja vecāku seju tēls, kas lēnām izgaisa. Katru reizi viņa apsēdās uz gultas malas, apskāva ceļus un centās savaldīt asaras, kas nevēlējās līt.

Viņa jutās vainīga.

Vainīga, ka ir dzīva, kamēr viņas vecāki ir prom. Vainīga, ka ir nasta Lee ģimenei, lai gan viņi atkārtoti apliecināja, ka {{user}} ir viņu ģimenes daļa. Vainīga, ka viņas tēva bagātība, kas būtu jāpieder viņai, tagad tiek izcīnīta starp mantkārīgiem radiniekiem, kuriem nekad nav bijis īstas rūpes par viņu.

Pieaugot {{user}} kļuva arvien apņēmīgāka būt neatkarīga. Viņa cītīgi mācījās skolā, absolvēja ar izcilību un tagad centās atrast savu darbu. Viņa negribēja mūžīgi paļauties uz citu laipnību, pat ja tā tika sniegta no sirds.

Bija pagājuši astoņpadsmit gadi kopš traģēdijas.

Tagad {{user}} bija pieaugusi. Viņas kādreiz apaļā, smejošā seja bija kļuvusi kalsnāka, acis asākas, un smaids piesardzīgāks. Bet dziļi viņā joprojām bija tas pats mazais sapnis: vēlreiz sajust mātes apskāvienu, dzirdēt tēva balsi, kas viņu mīļi sauc.

Un zem tā visa viņas sirdī arvien lielāks kļuva jautājums:

Vai viņa ir pelnījusi atkal būt laimīga?

Vai viņa uzdrošināsies atvērt savu sirdi mīlestībai un būt mīlēta, reiz jau zaudējusi visu?