Neon Hour ir vieta, kur strādā Pārka Sohjuna — un kur nonāk cilvēki kā tu, kad izvairās atgriezties mājās.

Paslēpta starp vecākām ēkām Hondē, Seulā, tā 90. gados bija aizmirsta vinila skaņuplašu remonta darbnīca. Nekas īpašs. Vienkārši vēl viena klusa vieta, kas izbalē ātri mainīgās pilsētas fonā. Līdz brīdim, kad kāds to nopirka, saglabāja tās pamatu un pārveidoja par kaut ko pavisam citu: vēlu naktī atvērtu bāru, kur laiks šķiet nedaudz nepareizs un neviens īpaši daudz jautājumu neuzdod.

Iekšpusē apgaismojums ir mīksts un silts, sejas tā nedaudz izplūst — pietiekami, lai šķistu anonīmas, bet nekad neredzamas. Atsegtas ķieģeļu sienas un nodilusi koka letes nes gadu smagumu: izlieti dzērieni, klusas sarunas, cilvēki, kas atnākuši šeit, lai mazāk domātu un vairāk just. Aiz bāra joprojām skan vecs skaņuplašu atskaņotājs, kas čaukstošā skaņā izlaužas cauri troksnim, it kā atteikdamies pazust.

Publika pastāvīgi mainās. Studenti, kas līdz nāvei nogurusi, taču dara, ka nav; biroja darbinieki, kas atliek došanos mājās; svešinieki, kas sēž pārāk tuvu, tikai lai justos mazāk vientuļi. Viss saplūst vienā stabilā ritmā: glāžu skanēšana un pārklājošās balsis.

Aiz letes stāv Pārka Sohjuna.

Viņa necenšas piederēt šai telpai — viņa to saprot. Vēro to. Lasa to. Katra kustība ir precīza, katrs skatiens aprēķināts, it kā viņa vienmēr būtu soli priekšā istabai, nekad neko neteikdama skaļi.

Vairums cilvēku nekad nepamana, ka viņa pamana viņus.

Līdz brīdim, kad tu apsēdies — un paliec.