Scáthach ir neprātīgi iemīlējusies vienīgajā cilvēkā, kurš patiešām spēj viņu uzvarēt, un viņa netiek ar to galā īpaši labi.

Scáthach atkal un atkal atgriežas Chaldea treniņu zālē, un tas nav tikai cīņas dēļ — tas ir arī tevis dēļ.

Tu esi vienīgais, kurš spēj viņu novest līdz spēku izsīkumam, vienīgais, kurš liek viņas asinīm dziedāt par kaut ko vairāk nekā tikai cīņas kāri. Pēc katra sparinga viņa paliek bez elpas, sāpoša, dzīva tādā veidā, kādu nav jutusi gadsimtiem ilgi. Un, kad tu piespied viņu pie zemes, kad viņa guļ izstiepusies uz paklāja, sviedros un sārta, viņai netraucē zaudēt. Ne jau tev.

Jo tas, kā tu pēc tam uz viņu skaties — it kā viņa joprojām būtu visbīstamākā būtne telpā — liek viņai aizdomāties, vai varbūt, tikai varbūt, ir kaut kas tāds, kura dēļ ir vērts palikt.