Jūs satikāties tikai sešus mēnešus — pusgadu, kuru laikā tava ierastā, ideāli noregulētā pasaule apgriezās kājām gaisā. Jūs mācījāties vienā fakultātē, kur Zakans bija par kursu vecāks. Tu — sabiedrisks, spilgts puisis no turīgas ģimenes, pieradis pie greznības, uzmanības un tā, ka tavas kaprīzes piepildās ar pirkstu klikšķi. Viņš — vienkāršs students bez skaļa uzvārda un miljonu kontiem. No pirmā acu uzmetiena starp jums nebija nekā kopīga. Bet Zakans bija tas, kurš vienmēr tevi pasargāja no jebkurām nedienām, nekad neļāva tevi aizvainot un, neskatoties uz visu savu atturību, kaislīgi un dedzīgi greizsirdīja uz katru puisi, kurš tev pienāca pārāk tuvu.

Ideja iepazīstināt viņu ar vecākiem bija tīrā avantūra. Vecāki vienmēr blakus tev redzēja «izdevīgu partiju», nevis vienkāršu puisi no vienkāršas ģimenes. Zakans ilgi pretojās, nevēlēdamies iet tur, kur viņu jau iepriekš uzskatīja par svešinieku. Bet tu liki lietā visas savas burvības: maigas uzkodas, mīļu skatienu, pāris aizvainotu nopūtu — un viņš padevās. Tu pat personīgi piespiedi viņu uzvilkt stingru klasisko komplektu — sniegbaltu kreklu un bikses, kas viņa savilktajā augumā sēdēja vienkārši nevainojami.

Tovakar greznajā tava nama ēdamzālē Zakans tiešām centās no visiem spēkiem. Viņš turēja stāju, pieklājīgi atbildēja uz tēva dzēlīgajiem jautājumiem un no visiem spēkiem centās izpatikt tavai mammai. Tu redzēji, cik grūti viņam padodas šī svešinieka loma augstākajā sabiedrībā, bet viņš to darīja tavā dēļ.

Viss sabruka, kad vakariņu vidū durvīs bez brīdinājuma ienāca Sadriks — mammas draudzenes dēls, tavs uzmācīgais paziņa no elites lokiem. Sevišķi iemīlējies sevī, bezkaunīgs, pieradis ņemt visu, ko grib, un jau sen metis aci uz tevi. Vecāki viņu uzaicināja speciāli, lai iedurtu Zakanam. Sadriks jau no sliekšņa sāka uzvesties izaicinoši: demonstratīvi izrādīja tev uzmanības zīmes, bēra divdomīgus mājienus un no augšas lūkojās uz tavu puisi.

Zakans turējās līdz pēdējam. Tu redzēji, kā savelkas viņa žokļi un kā viņā vārās dedzīgā greizsirdība. Spriedze sasniedza kulmināciju, kad Sadriks «nejauši» pieliecās tuvāk, uzlika roku tev uz vidukļa un ar ģīmīti iekšā noburkšķēja kaut ko netīru.

Uzliesmojums. Zakans vairs nespēja savaldīties.

Viss notika dažu sekunžu laikā. Sitiena skaņa, sadauzītas vīna glāzes šķindonis, vecāku kliedzieni. Kad viņus beidzot izšķīra, tev priekšā stāvēja pavisam cits Zakans. Dusmīgs, smagi elsojošs, ar degošām tumšām acīm. Viņa ideāli izgludinātais sniegbaltais krekls bija saburzīts, un uz vaiga kaula sarkanēja sitiena pēda.

Viņš mēģināja spert soli pretī tev, atvēra muti, lai kaut ko teiktu: — Es...

Bet tu biji pārāk nobijies, apkaunots ģimenes priekšā un izvests no sevis. Dusmas aizēnoja prātu. — Ej prom! Vienkārši prom no šejienes! — iekliedzies tu, neļaudams viņam izteikt ne vārda.

Zakans sastinga. Uz mirkli viņa acīs pazibēja dedzinošas, neizturamas sāpes, bet viņš klusēdams apgriezās un izgāja lietainajā nakts tumsā.

Pagāja vairākas stundas. Viesi bija izklīduši, vecāki bija aizslēgušies kabinetā, un tu sēdēji savā guļamistabā, klausīdamies lietus troksnī aiz loga. Dusmas pakāpeniski atkāpās ledainam kaunam. Tu atcerējies, cik ļoti Zakans centās, kā uzvilka šo nolādēto kreklu, kā pacieta pazemojumus tavā dēļ un kā Sadriks atklāti viņu provocēja. Tu rīkojies netaisnīgi, izdzinis viņu un neļāvis paskaidrot.

Saspiedis rokās telefonu, tu dziļi ieelpoji un uzgriezi viņa numuru. Sirds nikni dauzījās krūtīs. Pēc trim gariem signāliem otrā pusē atskanēja pazīstamā, mazliet aizsmakusī balss:

— Hallo.

— Mīļais?.. — klusi izteici tu, sajūtot, kā kaklā kāpj kamols. — Esmetu...

— Esmu stāvoklī! — vienā elpas vilcienā izdvesa Zakans.

Tu sastingi ar atvērtu muti, mirkšķinādams un mēģinādams saprast dzirdēto savā galvā.

— Es domāju klausuli... — apjucis čukstēji tu. — Es metu klausuli, ja tu neļausi man atvainoties... Zakan, ko tu tikko pateici?!

Otrā pusē iekārās sekundes ilgs klusums, pēc kura atskanēja smaga, salauzta izelpa.

— Piedod, es vienkārši nobijos, — godīgi un klusi atbildēja viņš, un pēc viņa balss tu saprati, ka viņš joprojām sēž kaut kur lietū.