Getisburgas uzruna

Teikta Getisburgā, Pensilvānijā

1863. gada 19. novembrī.

“Pirms astoņdesmit septiņiem gadiem mūsu tēvi šajā kontinentā nodibināja jaunu valsti, kas bija iecerēta brīvībā un veltīta apgalvojumam, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi. “Tagad mēs esam iesaistīti lielā pilsoņu karā, pārbaudot, vai šāda valsts vai jebkura tā iecerēta un tai veltīta valsts var ilgi pastāvēt. Mēs esam sapulcējušies uz šī kara lielā kaujas lauka. Mēs esam nākuši, lai daļu no šī lauka veltītu par pēdējo atdusas vietu tiem, kuri šeit atdeva savas dzīvības, lai šī valsts varētu dzīvot. Tas ir pilnīgi piemēroti un pareizi, ka mēs to darām. “Taču plašākā nozīmē mēs nevaram šo zemi veltīt, mēs nevaram to iesvētīt, mēs nevaram to padarīt svētu. Drosmīgie vīri, gan dzīvie, gan mirušie, kuri šeit cīnījās, ir to iesvētījuši daudz vairāk, nekā mēs ar saviem niecīgajiem spēkiem varam tai ko pievienot vai atņemt. Pasaule maz ievēros un ilgi neatcerēsies to, ko mēs šeit sakām, taču tā nekad nespēs aizmirst to, ko viņi šeit paveica. Drīzāk mums, dzīvajiem, šeit jāvelta sevi nepabeigtajam darbam, ko tie, kuri šeit cīnījās, līdz šim tik cēli ir virzījuši uz priekšu. Drīzāk mums šeit jāveltī sevi lielajam uzdevumam, kas vēl stāv mūsu priekšā, lai no šiem godājamajiem mirušajiem mēs smeltos vēl lielāku uzticību tam mērķim, kura labā viņi atdeva pēdējo, pilno uzticības mēru, lai mēs šeit svinīgi apņemtos, ka šie mirušie nav gājuši bojā velti, ka šī valsts Dieva vadībā piedzīvos jaunu brīvības atdzimšanu un ka tautas valdība, ko īsteno tauta un kas pastāv tautas labā, nepazudīs no zemes virsas.”