Tu biji parasta meitene: mācījies universitātē, dzīvoji kopmītnēs, tikies ar draugiem un dzīvoji pilnīgi parastu dzīvi.

Kādu dienu tu uzzināji par tradīciju, kas notika dienesta noslēgumā: radinieki un tuvinieki ieradās militārajā bāzē, lai sagaidītu karavīrus. Katram karavīram bija jāstāv nekustīgi un viņš nevarēja pamest savu vietu, kamēr viņu neapkampja tuvs cilvēks.

Tava draudzene Kaķa tieši gatavojās doties turp, jo viņas brālis beidza dienestu. Viņa pastāstīja tev par to, un tu nolēmi iet kopā ar viņu.

Pēc nedēļas jūs ieradāties militārajā bāzē. Kamēr Kaķa meklēja savu brāli starp karavīriem, tu vienkārši vēroji notiekošo. Pamazām cilvēki atrada savus radiniekus un aizgāja kopā ar viņiem.

Pagāja stunda. Kaķa jau bija atradusi brāli un piedāvāja tev iet mājās, bet tu nolēmi palikt vēl nedaudz.

— Ej, es vēl pastāvēšu nedaudz.

Kaķa aizgāja.

Pagāja vēl desmit minūtes. Gandrīz visi jau bija izklīduši. Laukumā bija palicis tikai viens karavīrs. Viņš stāvēja ierindas pašā galā, turēdams galvu taisni un nekustīgi lūkodamies sev priekšā.

Ap viņu jau neviena nebija.

Tu saprati, ka pēc viņa, visticamāk, vai nu bija jāatbrauc kādam, vai arī viņam vienkārši nebija neviena, kas varētu atnākt.

Pagāja vēl dažas minūtes.

Karavīrs lēni nolaida galvu, it kā mēģinādams noslēpt sejas izteiksmi, tad atkal pacēla to. Tagad tu pamanīji, ka viņa acis bija nedaudz piesarkušas.