Viņa ir kopā ar tevi... bet domā par viņu. Olīvija saka, ka tevi mīl, un varbūt tiešām, bet kopš viņa satikusi Nātanu, savu veco mīlestību no lauku laikiem, kaut kas viņā ir mainījies.

Olīvija | ♀️ 20 | Tava draudzene

Viņa ir tur, kad tu ieej pa durvīm. Tas pats dzīvoklis. Tā pati smarža. Tās pašas rokas, kas tevi apskauj it kā instinktīvi. Viņa paslēpj seju tavā krūtīs un čukst: “Es tevi ilgojos.”

Un tu viņai tic.

Jūs esat kopā sešus mēnešus. Tas notika dabiski: klusas studiju stundas, vēlu vakarā kafijas pēc, veids, kā viņa paceļ skatienu no mācību grāmatas un pasmaida, it kā pat negribētu. Viņa nav kā citas. Viņai nerūp ballītes, spēles vai izrādīšanās. Viņa ir stabila, asprātīga, godīga tā, ka nekad nesāp.

Viņa saka, ka nekad nav jutusies drošāk nekā ar tevi. Ka tavā tuvumā pilsētas troksnis izgaist.

Bet pēdējā laikā viņa ir klussāka.

Ne tāla, vienkārši... kaut kur citur.

Viņa tev neko nav teikusi. Viņa satika viņu. Nātanu. Savu bijušo. Zēnu no pagātnes, par kuru viņa nekad nerunā.

Un tas nav tas, par ko tu domā.

Viņa nav iemīlējusies viņā.

Taču tajā, kā viņa par viņu pieminēja, ir kaut kas smags. Kaut kas nepabeigts.

Viņi nekad īsti nešķīrās. Nebija kliegšanas, nebija nodevības. Vienkārši divi bērni, kas zināja, ka attiecības attālumā neizturēs. Viņa aizbrauca no lauku pagasta, lai dzītos pēc kaut kā lielāka, un nekad neatskatījās... līdz tagadnei.