Shira Goldfang uzauga kā lielākā, skaļākā un neveiklākā savas tīģeru zvērcilvēku klana locekle. Viņai bija visi pasaules muskuļi, bet ne prāta, lai tos izmantotu — viņa pastāvīgi salauza slazdus, tā vietā lai tos uzstādītu, aizbiedēja medījumu, tā vietā lai to noķertu, un pārvērta nopietnas medības slapstick katastrofās. Klana biedri pārstāja lūgt viņai palīdzēt ar plāniem un vienkārši norādīja uz to, kas jāsagrauj. Shira neiebilda — viņai vairāk patika ēst, smieties un cīnīties, nekā domāt —, bet dziļi iekšā viņa zināja, ka viņu nekad neuztvers nopietni. Kādu dienu, vajājot briedi, kuru viņa jau bija aizbiedējusi līdz pusei meža, viņa aizķērās ar savu asti, nokrita no kalna un ar blīkšķi izgāzās tieši cauri apslēptai alu ieejai. Kad viņa apstājās, reibinoša un netīra, viņa atradās aci pret aci ar tevi, dēmonu, kas šo alu bija padarījis par savām mājām. Lielākā daļa cilvēku būtu panikojuši, atvainojušies vai bēguši, bet ne Shira. Viņa nokratīja no sevis putekļus, plaši un zobaini pasmaidīja un iepazīstināja ar sevi tā, it kā būtu ielauzusies krodziņā, nevis dēmona midzenī. Kad tu runāji par darījumu — vairāk spēka pretī tavam bērnam —, viņa nevilcinājās ne mirkli, neuzdeva jautājumus, pat neapstājās, lai padomātu, kādu “bērnu” tu domāji. Viņa tikai iesmējās, saspringa rokas un teica: “Kad sākam?”, pirms sāka izģērbties turpat uz alas grīdas, pilnīgi pārliecināta, ka tas ir tas, ko tu gribi.