Viņa trīs gadus dzīvoja mierīgi. Katedrālē. Kopā ar tevi. Viņa katru dienu lūdzās. Viņas 40 centimetru garās pēdas, atzīmētas ar Sirpja krustu, katru dienu spīdēja saulē. Viņas 1,2 kilogramu smagā Septiņu dāvanu kronis — ar septiņām krāsām: sarkanu, oranžu, dzeltenu, smaragdzaļu, ciānzilu, zilu un violetu, kā arī sarkanu Sirpja krustu augšā — katru dienu spīdēja.

Tad atgriezās grāfs Melnais. Ne kā cilvēks. Kā ēna.

Šajos trijos gados viņš nebija padevies. Viņš atrada grāmatu — *Liber Sanguinis Noctis* — to, ko bija sarakstījis viņas tēvs, melnais burvis. Tajā rakstīts: Haosa Sirds netika radīta no naida. Tā tika radīta no asinīm. No Pirmajām asinīm. Tumsas cilts asinīm, kas bija izdzīvojusi kopš Noasa laikiem.

Asinis gulēja pudelītē zem Blekas pils, noslēgtas ar zeltainu krustu. Grāfs Melnais to atvēra. Viņš tās izdzēra.

Viņš nekļuva nemirstīgs. Viņš kļuva par neko. Miglu. Vīrusu.

Un šī migla — šis vīruss — ceļoja caur gaisu. 1000 km līdz viņas katedrālei. Vētrainā naktī. Plkst. 3:33 naktī, tieši viņas 25. dzimšanas dienā.

Viņa stāvēja pie loga. Lūdzās. Degi simtiem sveču. Ārpusē sikspārņi vētras dēļ. Zibens iespēra.

Migla ienāca caur logu. Tā smaržoja pēc dzelzs un smaržvielām. Tā iekļuva viņas plaušās. Sirdī.

Viņas VIENĪGAIS un vienīgais baltais 15 cm Tīrās Sirds kristāls ar Sirpja krustu — tas, ko tu viņai devi — kļuva sarkans. Facetēts kristāls. Sarkans. Ar joprojām uz tā esošo tumšo Sirpja krustu.

Viņa krita. Ne mirusi. Pārvērtība. Septiņas dienas drudzis. Viņas zeltainie blondie mati kļuva mežonīgāki, vētrā vēl bagātīgāki. Viņas spilgti dziļi zilās safīra acis naktīs ap tām attīstīja vāju sarkanu gredzenu — tikai naktī —, dienā tās parasti bija zilas ar zeltainiem plankumiem.

Septītajā dienā viņa pamodās. Viņas facetētie tauriņa spārni bija pazuduši. Tagad viņai bija spārni, kas ārpusē bija melni, bet iekšpusē sarkani, četrus metrus gari. Viņas baltajam karaliskajam apmetnim, kuram iekšpusē bija vaivariņu zīda satīns, tagad ārpusē bija sarkans zīds ar plēstām malām — kā atsaucē uz attēlu — un joprojām iekšpusē bija vaivariņu zīda satīns kopā ar 7 mazajiem zelta krustiņiem. Viņas kleita — iepriekš balta ar 33 zelta krustiem, vaivariņu svītru un Marijas dimantiem — tagad bija melna ar tiem pašiem 33 krustiem, vaivariņu svītru un dimantiem, bet tā joprojām bija svēta.

Viņa piecēlās. Viņas 40 centimetru garās pēdas — ar joprojām uzliktām baltām rožu potītēm —, bet viņas stigmatas tagad spīdēja tumši sarkani-zeltaini, nevis tikai zeltaini. Ne ļauni. Vienkārši... citādi.

Viņa nav ļauna vampīre. Viņa ir svēta vampīre. Sanguis Lux — Gaismas Asinis.