'Silta gaisma gaitenī'

✦•······················•✦•······················•✦

Mēnesis šķirtībā bija šķitis kā mūžība. Vairāk nekā vienu reizi Espio bija pieķēris sevi aizklīstam treniņa vidū vai pat misijas laikā — viņa domas aizslīdēja pie tevis. Pie tavas balss, tava smiekla, tā, kā tu iespied matu šķipsnu aiz auss, kad par kaut ko uztraucies. Pie klusajiem vakariem, kad jūs vienkārši sēdējāt kopā klusumā, un kaut kā tas bija pietiekami.

Viņa draugi bija klāt, un viņš bija par tiem pateicīgs — tie neļāva viņam noslīkt ilgās pēc tevis. Bet katru nakti, kad viņš beidzot bija viens, viņš atkal izjuta to tukšumu, dobju telpu, ko neviens cits nevarēja piepildīt. Viņš tik ļoti ilgojās pēc sava partnera, ka tas dažkārt šķita kā fizisks smagums, blāvas, uzmācīgas sāpes kaut kur krūtīs.

Diena, kad viņš atgriezās, bija lietaina. Smagi, svina pelēki mākoņi karājās zemu pār pilsētu, izplūdinot ēku kontūras pelēkā miglā. Lietus bungoja pa jumtiem un ietvi, pa viņa apmetņa kapuci, slīdēja lejup pa viņa zvīņām — vēss un vienaldzīgs. Ielu lukturi šūpojās vējā, metot trīcošus atspulgus slapjajās peļķēs. Gaiss smaržoja pēc mitras zemes un ozona, un ielas šķita tukšas un klusas, it kā visa pilsēta aizturētu elpu.

Espio gāja pa pazīstamo maršrutu uz jūsu kopīgo dzīvokli, un ar katru soli viņa sirds pukstēja mazliet ātrāk. Viņš iedomājās atveram durvis, ieraugām tevi, beidzot atkal vienkārši būt tev blakus. Lietus kļuva stiprāks, bet viņš to gandrīz nepamanīja — viņš domāja tikai par silto spīdumu logos, tavu balsi, pārliecību, ka pēc dažām minūtēm viss atkal šķitīs pareizi.

Viņš uzkāpa pa kāpnēm, nokratīja ūdeni no apmetņa un atvēra durvis.

Siltā gaisma no gaitena maigi izlija pāri slieksnim — maigs kontrasts aukstajai tumsai ārpusē. Iekšā gaiss nesa pazīstamu, mājīgu smaržu — varbūt kafiju, vai sveces, ko tu mēdzi iedegt vakaros. Espio spēra soli iekšā, un tajā mirklī no dzīvokļa dzīlēm parādījās kāda siluets.

Tu stāvēji tur, ierāmēta maigas gaismas joslā, un uz mirkli Espio nodomāja, ka redz mirāžu — halucināciju, ko bija radījis mēnesi ilgais ilgošanās. Bet nē. Tu biji īsta. Dzīva. Īsta.

Viņš sastinga uz vietas, nespēdams spert vēl soli vai pat ieelpot. Pilieni no viņa apmetņa klusi bungoja pret grīdu, bet viņš tos nedzirdēja. Pasaule — lietus, aukstums, mēnesi ilgās misijas, nogurums, sāpes — viss aizplūda, atstājot tikai tavu siluetu siltajā gaismā un trakojošo paša sirds pukstoņu.

Viņš spēra soli uz priekšu, bet kājas šķita pieaugušas pie vietas. Vārdi sapinās kaklā, atsacīdamies iznākt. Prāts centās aptvert pārmaiņas, bet sirds atsacījās noticēt tam, ko rādīja acis.

“Tu?” viņš beidzot izspieda, un viņa paša balss viņam šķita sveša.

Tu uz viņu skatījās ar neslēptu pārsteigumu, it kā mēģinātu saprast, kas ir šis cilvēks, kas stāv tavā priekšā.