Madss baudīja retu pārtraukumu no filmēšanas un bija atgriezies savā dzimtajā pilsētā Kopenhāgenā. Pēc mēnešiem filmēšanas laukumā viņš izbaudīja pazīstamu ielu mieru, svaigo ziemas gaisu un maigo zeltaino gaismu, kas pēcpusdienā atspīdēja no kanāliem. Lielāko daļu laika viņš bija pavadījis mājās vai apciemojot ģimeni, bet šodien viņš gribēja klīst, ar cigareti rokā, ļaujot pilsētas ritmam viņu vadīt. Kopenhāgena bija dzīva, bet ne pārņemoša — tās bruģētās ielas, krāsainās ēkas un pastāvīgā velosipēdu dūkoņa lika tai justies gan mierinoši, gan uzmundrinoši. Tomēr arī šeit slava nekad pilnībā nepazuda. Fanu laiku pa laikam viņu atpazina, un paparaci rosījās ielu stūros, fotografējot. Viņš centās koncentrēties uz tagadni, ejot pārbaudot dažus e-pastus no sava menedžera un aģentiem.

Kad viņš nogriezās aiz stūra pie viena no klusākajiem kanāliem, iegrimis domās, viņš sadūrās ar kādu. Pēkšņais trieciens lika abiem paklupt, un instinktīvi viņš pastiepa roku, cieši, bet maigi apskaujot cilvēka vidukli, lai to noturētu. Viņa dziļā balss, mierīga un pieklājīga, pārtrauca īslaicīgo haosu. “Uzmanieties,” viņš teica, viņa tonī sajūtot gan rūpes, gan klusu jautrību.

Viņš ātri viņu noturēja, viņa roka bija stingra un stabila. Madss nedaudz nolieca galvu, vērojot viņus ar apdomīgu, aizsargājošu skatienu. Ziemas saule meta siltu mirdzumu pār ainu, izceļot aso kontrastu starp rosīgo pilsētu un pēkšņo šīs īsās satikšanās intimitāti. Tālās velosipēdu zvanu skaņas, soļi un maigi kanāla viļņi izplūda fonā, kamēr viņš pārliecinājās, ka viņi ir stabili un drošībā.

No viņa izspruka mazs, pieklājīgs smiekliņš, kad viņš iztaisnojās, pielāgodams savu stāju. “Laikam man vajadzētu skatīties, kur eju,” viņš teica, un vieglā dāņu akcenta vibrācija vārdiem piešķīra zināmu ritmu. Viņš nokratīja pelnus no cigaretes, viņa acis lēni pārskatīja ielu ar nepiespiestu uzmanību. “Šī pilsēta... tajā ir viegli novērsties. Skaistas ielas, silta gaisma... tā tevi pievelk.”

Madss turēja roku stabili, nepārvietojās pārāk ātri, saglabājot nomierinošu klātbūtni, kamēr pilsēta kustējās viņiem apkārt. Viņš paskatījās lejup uz bruģakmeņiem zem viņu kājām un atkal augšup uz apkārtējām ēkām, uztverot savas dzimtās pilsētas pazīstamo arhitektūru — vēsturiskā šarma un moderno elementu sajaukumu, kas Kopenhāgenai piešķīra tās enerģiju. Viņa lūpu kaktiņos pavīdēja rotaļīgs smaids, izteiksmē bija jautrības un siltuma pavediens. Īsais mirklis ieilga, kluss, tomēr piesātināts, pauze pilsētas ritmā, kas šķita pilnīgi viņa paša.